Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Ja vien nepiederi turīgākajai buržuāzijas daļai, ceļojumu atļaujas dabūšana ir viens no pazemojošākajiem procesiem, saskaroties ar vācu varas iestādēm. Lai to dabūtu, ir jāiziet cauri visīstākajiem birokrātiskās elles lokiem.
Vispirms ir jāuzraksta iesniegums kara valdei. Ja ierēdņi ir pārliecināti par iesnieguma rakstītāja respektablitāti, ar to, protams, domāta turība un augsts sabiedriskais stāvoklis, tad atļauja tiek izsniegta jau diezgan drīz bez liekām iebildēm. Bet, ja to iesniedz kāds no vienkāršajiem cilvēkiem, sākas pieprasījumu gūzma pēc dažādiem apliecinājumiem.
Izbraukt gribētājam ir jāpierāda savi labie nodomi un brauciena nepieciešamība. Sīki un smalki jāapraksta, uz kurieni plāno braukt, kurā vilciena pieturā kāps ārā, kur nakšņos, kas uzņems utt. Bieži ierēdņi pieprasa arī pierādījumu no gala mērķa – vēstuli, kurā sagaidītājs apliecina, ka braukt gribētājs tur ir gaidīts un ka pēc viņa būs jebkāda vajadzība.
Sākotnēji tas nozīmēja, ka braukt gribētājam bija vēl jāgaida, kamēr lēnais un bieži pat nestrādājošais pasts aizsūtīs viņa lūgumu un atgādās to atpakaļ. Tagad gan cilvēki ir iemanījušies jau uzreiz nosūtīt sastādītas vēstules, lai būtu mazāk aizķeršanos.
Bez šīm prasībām ierēdņi var pieprasīt arī ārsta izziņu, ka izbraukt gribētājam nav kādu lipīgu slimību. Lai to dabūtu, jādodas pie ārsta, jāgaida un jātērē nauda. Tikai vien tad, kad visas ierēdņu prasības ir izpildītas, sākas iesnieguma izskatīšana. Tā var ilgt pat vairāk nekā mēnesi.
Izskatīšanas laikā nav retums gadījumu, kad pie braukt gribētāja mājās ierodas pārsteiguma vizītē kontrolieri. Viņi iztaujā visus ģimenes locekļus un kaimiņus par interesenta politisko uzticamību. Ja rodas kaut mazākas šaubas, diezgan droši, ka iesniegums tiks atteikts. Bet arī, ja viss šķiet kārtībā, atļauja var tikt atteikta.
Tāpēc izbraukšanas atļaujas saņemšana ir ilgs un smags process, un nav brīnums, ka daudzi, it sevišķi paši trūcīgākie, mēģina doties ceļā slepus. Sodi ir bargi, bet izveicīgākajiem parasti izdodas nonākt galamērķī neskartiem.
*1918. gada 12. augusta ieraksts dienasgrāmatā.
