Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Īsi pēc pulkstens septiņiem rītā mani no miega izrāva sprādziena skaņa. Turpmākajās minūtēs atskanēja vēl astoņi skaļi blīkšķi. Pēc visa spriežot, kāds Rīgu apšaudīja ar artilēriju. Rīta agrumā, apjukusi, nespēju savākt savas domas, kas tieši varētu būt noticis?
Jau vakar pēcpusdienā Rīga tika izziņota komandantstunda, stingri noliedzot uz ielas atrasties pēc vienpadsmitiem vakarā. Dziļāki paskaidrojumi gan netika doti, apkārt klīstot baumām gan, ka lielinieki jau ir pie Rīgas vārtiem, gan arī, ka naktī beidzot notiks ilgi solītais lielinieku dumpis.
Uz brīdi šķita, varbūt patiesi lielinieki ir tikuši līdz Rīgai. Tomēr pēc šiem sprādzieniem, tālāki šāvieni nesekoja. Tātad, kara darbība pie Rīgas vēl nenotiek. Viesistabā sastapu savus vecākus ļoti satrauktā noskaņojumā. Māte man nikni pārmeta, ka mani sociālisti esot sacēluši nemierus, un tagad mūs visus kā buržujus kāršot pie staba. Tēvs centās māti nomierināt, tomēr viņas dusmas turpinājās. Lieki viņai skaidrot atšķirības starp maziniekiem un lieliniekiem.
Mājās palikt nevēlējos un pēc kādas stundas izlēmu, ka ārā ir gana drošs, lai izietu noskaidrot, kas īsti ir noticis. Pa ielām patruļās staigāja landesvēra zemessargi un vācu karavīri. Virzoties pa Suvorova ielu prom no centra karavīru palika ar vien vairāk. Pie Stabu ielas rindā bija sastājušies tramvaji, kuru satiksme bija apturēta.
Uz Matīsa ielas stūra bija ierīkots kontrolpostenis, kur sargi palūdza uzrādīt dokumentus un paskaidrot savus iemeslus doties tālāk. Cauri bija iespējams tikt tikai sievietēm un bērniem, vīriešiem pavēlot doties prom.
Ar vienu no sargiem pārmiju pāris vārdus, lai noskaidrotu, kas īsti ir noticis. Izrādās pagaidu valdībai pakļautā pirmā latviešu rota, kura ir izmitināta uz Aleksandra un Suvorova ielas stūra, bija sākusi dumpoties un paziņojusi, ka vairs nepakļausies pagaidu valdībai. Vienīgais glābiņš bijis landesvērs un dzelzsdivīzija, kuru sastāvā esošie vācieši ir bijuši vairāk kā gatavi atbruņot latviešus. Jau vakar viss rajons tikai ielenkts un šorīt sāktas pārrunas par rotas atbruņošanu. Pēc šāvieniem rota piekritusi padoties.
Mūsu sarunu pārtrauca cita karavīra uzsaukums savam biedram. Pa Suvorova ielu virzījās liela procesija. Vācieši izvadīja pamatīgu sagūstīto rotas karavīru kolonu. Visiem rokas sasietais aiz muguras un galvas nolaistas. Tikmēr vāciešu galvas lepni paceltas. Kolonai virzoties tālāk, to pavadīja ar vien lielāks ziņkārīgo pulks. Man gan bija žēl nabaga puišu. Skaidrs, ka vācieši viņiem nekādu žēlestību neizrādīs. Devos mājās.
*1918. gada 30. decembra ieraksts dienasgrāmatā.
