Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Šodien Rīgas Latviešu biedrības namā norisinājās ikgadējās Pļaujas svētku svinības. Pļaujas svētki ir viens no nozīmīgākajiem rudens pasākumiem, kas ļauj latviešu pilsonībai atrādīties tautas. Tāpēc jau kupli apmeklēts. Šogad arī cēls mērķis – ziedot visus ienākumus trūcīgo karavīru ģimeņu vajadzībām.
Pēc ilgākas stīvēšanās piekritu uz pasākumu pavadīt savus vecākus. Lai gan izklaides programma solījās būt atzīstama un kulturāla – dzejas deklamācijas, baleta pantonīmas uzvedums ‘’Amazones’’, dažādas rotaļas un loterija -, visinteresantākā pasākuma daļa bija apmeklētāji. Jeb precīzāk - pulciņš jaunu apmeklētāju, kuri iepriekš nekad nebija redzēti biedrības namā.
To, ka šogad pieplūdusi neierasta publika, parādīja jau daļas skatītāju uzvedība deklamāciju laikā. Aizmugurējās rindās dzejnieku uzstāšanās laikā nerimās čalas, smiekli, dīdīšanās un bakstīšanās. Nelīdzēja arī pasākuma organizētāju mēģinājumi apsaukt nepaklausīgos. Lai gan labi ģērbti, traucētāji it nemaz neizskatījās pēc mietpilsoņiem – ierastajiem biedrības nama apmeklētājiem. Visi viņi bija samērā jauni, dāmu pavadībā, tomēr sejās bija lasāms raupjums, kādu var redzēt vien dziļākajos Rīgas strādnieku rajonos. Raupjums arī bija iemesls, kādēļ pasākuma organizatori neuzdrošinājās negaidītos viesos izvadīt.
Pasākumam ritot uz priekšu, jauniešu skaits pieauga, daļai atnākot vien uz pašām kulturālās programmas beigām. Kā jau drīz bija redzams, sanākušie to vien bija gaidījuši kā pasākuma neoficiālo daļu. Tiklīdz parādījās iespējas, viņi bija pirmie, kas metās rotaļās ar savām dāmām un laidās dejās. Jāpiebilst, ka dejas kā tādas pasākuma organizatori bija stingri nolieguši. Vien tagad es sapratu kādēļ. Kā man paskaidroja kāds vecāku paziņa,
mūsu acu priekšā bija mūslaiku homines novi – dažādi spekulanti un pusbandīti, kas kara apstākļos bija veiksmīgi iedzīvojušies vērā ņemamā bagātībā.
Gandrīz visi viņi ir no Rīgas strādniecības, un tagad, pirmo reizi mūžā tikuši pie tik lielas naudas, jaunie cilvēki grib izbaudīt turīgai vidusšķirai raksturīgo dzīvesveidu.
Biedrības nams viņu acīs simbolizē pilsonisko respektabilitāti, kas līdz šim bija tāla un neaizsniedzama. Bet tagad, iegūstot pēkšņu naudu, viņi steidz ieskatīties agrāk svešajā pasaulē. Pie šāda šika viņi ir pievērsušies pēdējā mēneša laikā, nelaižot garām gandrīz nevienu saviesīgu pasākumu biedrības namā.
Visu to ar šausmām vēro vecā pilsonība. Īsti mest ārā nelūgtos viesus viņi nevar, tāpēc tiek ieviesti dažādi šķēršļi, tostarp pacelta ieejas maksa, ierobežota biļešu tirdzniecība un aizliegtas dejas. Bet viņu sašutums ir liekulīgs. Jaunieši nevienu neapdraud. Viņu lielākais grēki ir izcelsme, manieru un pilsonībai pieņemamas gaumes trūkums. Viņi ar savām dāmām skūpstās, aizskar piedauzīgākos apvidos, skaļi bļaustās un enerģiski iesaistās jebkurā aktivitātē. Tikmēr pilsoņi šausmās skatās un skurinās. Un tā viņiem vajag.
*1918. gada 13. oktobra ieraksts dienasgrāmatā.
