Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Mani skolnieki stāsta, ka atraduši labu rūpalu – korķu lasīšanu. Salasot 1000 korķus, varot dabūt pat pāris rubļus. Prasīju, kur tad var atrast tik daudz korķu. Kā izrādās, tas ir mūsu agrākās labās dzīves mantojums. Parki un piepilsētas meži, agrāk rīdzinieku atpūtai iemīļotas vietas, esot pilni ar tiem.
Tā tas patiešām varētu arī būt. Pirms kara cilvēki, ejot saviesīgi pasēdēt svaigā gaisā, daudz nedomādami visu, kas palika pāri, turpat mežā izmeta. Tāpēc meži un parki bija pilni ar pudelēm, korķiem un citiem atkritumiem. Tagad nevienam ne prātā nenāktu atstāt kaut nieku izmešanai. Vēl vairāk, pat tīri turīgu vecāku bērni ir gatavi doties uz mežu un lasīt labo laiku atkritumus. Vismaz meži kļūst tīrāki.
*1918. gada 15. maija ieraksts dienasgrāmatā.
