Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Šodien, sākot ar vēlu pēcpusdienu, visa satiksme uz Aleksandra ielas apstājās. No Vidzemes Rīgā sāka plūst gara Kurzemes bēgļu karavāna. Kā runā, Rīgā iebrauca vairāk nekā 200 bēgļu pajūgu. Un pa vidu lopu bari un pūlis ar kājāmgājējiem.
Šīs neparastais skats, šķiet, bija aizgrābis visu pilsētu. Rīdzinieki stāvēja Aleksandra ielas malā un noraudzījās procesijā. Daži bēgļiem ik pa laikam uzgavilēja, citi steidzās uzsākt sarunu vai pat piedāvāja dzeramo ūdeni. Tomēr lielākā daļa vienkārši stāvēja un skatījās.
Bēgļi izskatījās izvārguši un noguruši, bet uz priekšu tos dzina spīts un cerība. Beidzot pēc trīs gadu ilgām bēgļu gaitām viņi varēs atgriezties mājās. Parunāju ar pāris bēgļiem, viss ko viņi vēlas, ir iekopt zemi un būt atkal noteicēji pār savu likteni.
Atšķirībā no krievu organizētās evakuācijas vācieši bija pacentušies, lai atgriešanās būtu kaut nedaudz organizēta. Bēgļus pavadīja sargkareivji un pat bija nedaudz sagādāta lopbarība. Runāja arī, ka tālāk no Jelgavas bēgļus ar vilcieniem izvadās pa pārējo Kurzemi.
Tomēr šāds pārgājiens sākumā nemaz neesot bijis plānots. Bēgļi jau kādu laiku, pēc vācu administrācijas ieteikuma, pulcējās pie Cēsīm, no kurienes bija solīts, ka viņus aizvedīšot ar vilcienu. Bet vilciena sagādāšana tik ilgi kavējusies, ka bēgļi nav izturējuši un deklarējuši, ka dosies paši ar pajūgiem atpakaļ uz Kurzemi. Sākumā vācieši negribēja to pieļaut. Piekāpšanos panākusi bēgļu uzstājība, kā arī tas, ka šāds pūlis – bēgļu nometne bija kļuvusi par nelielu pilsētu netālu no Cēsīm -, ļoti apgrūtinājusi vietējo iedzīvotāju dzīvi.
Bēgļu maršs caur Rīgu notika uz draudīgi tumšu debesu fona. Ap deviņiem vakarā debesjums beidzot sprāga – sākās šī gada pirmais pērkona negaiss. Tieši pāri nabaga bēgļiem. Vakara gaitā negaiss ir tikai pieņēmies spēkā un izskatās, ka turpināsies visu nakti. Ļoti smagi laikapstākļi, lai atrastos Rīgā bez īstas pajumtes.
*1918. gada 18. aprīļa ieraksts dienasgrāmatā.
