#LV99plus: Atgriežas Kurzemes bēgļi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Marija Bērza

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.

Marija Bērza (dzimusi Tišlere) 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.

Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils. 

Pakāpeniski sāk atgriezties bēgļi no Vidzemes, un uzreiz jūtams, ka pilsētas ielas paliek pilnākas. Kā stāsta paši bēgļi, tā uzreiz nemaz nav iespējams braukt pa taisno atpakaļ uz Goldingu. Vispirms ir jāiztur karantīna Libavā, kur ir izveidota speciāla karantīnas zona.

Karantīnas zona gan izskatoties vairāk pēc karagūstekņu nometnes – dzeloņstiepļu ieskauta, un bēgļiem jādzīvo lielās kazarmās. Ļoti nepatīkami, un neviens tur nevēloties uzturēties ilgāk, nekā nepieciešams. Blakus arī aplokos sadzīti lopiņi un citi dzīvnieki, tostarp suņi, kurus bēgļi atpakaļ uz Kurzemi gribējuši vest.

Karantīnā visus cilvēkus rūpīgi pārbauda – vai nav kāda lipīga slimība. Un vien tad, kad pilnīga drošība, izlaiž no tās ārā. Bet tiem, kam lopiņi līdz, var nākties vēl ilgāk gaidīt, kamēr viņu dzīvnieki karantīnu iztur. Ja negrib uz dzīvnieku gaidīt, var pa lētu naudu turpat spekulantiem pārdot. Daži tā arī dara, jo grib ātrāk tikt mājās.

*1918. gada 14. marta ieraksts dienasgrāmatā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti