Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Sanāca Rīgā satikt manu draugu Jumiņu – veiklu darboni, varētu pat teikt, spekulantu. Nebiju redzējis viņu pāris mēnešus. Prasīju, kā tad iet, uz ko Jumiņš teica, ka tagad īsti nevar saprast – labi vai slikti.
Vācieši tagad steidzīgi paplašinot žogu ap Rīgu. Šāds, pie elektrības pieslēgts žogs jau labu laiku bija uzcelts ap visu Rīgas austrumu daļu. Tagad, šajās dienās vācieši ar lielu tempu uzcēluši arī žogu ap visu Pārdaugavu.
Mani kā vilcienu izmantotāju šis žogs īpaši neskar, bet Jumiņam gan ik dienas darbu ietekmē. Līdz šim viņš izveda un ieveda no Rīgas preces pa sev zināmiem ceļiem, neviena netraucēts. Bet tagad šie ceļi ir slēgti. Rīgā Pārdaugavā varēs iebraukt tikai divās vietās – caur vārtiem Mītavas ielā un Bauskas ielā. Ir vēl pāris citi ceļi, bet tie paredzēti tikai armijas vajadzībām.
Katrs, kurš izmantos kādu no citiem ceļiem, saņems līdz pat 500 marku lielu sodu. Bet par žoga bojāšanu sods vēl briesmīgāks – līdz 5000 marku liels naudas sods un 5 gadi cietumā. Ja kāds nevarēs samaksāt noteikto naudas sodu, tad par katrām nesamaksātajām 50 markām vēl papildus viena diena cietumā. Un tas vēl nav viss – ja nevarēs noķert vainīgo, kurš bojājis žogu, tad naudas sodu uzliks visiem vietējiem iedzīvotājiem, pieņemot, ka kāds no viņiem vainīgs.
Tātad kā jau pie vāciešiem – sodi skarbi. Tas, ko Jumiņš nevar šobrīd saprast – vai tas viņam ir izdevīgi. No vienas puses, it kā grūtāk kaut ko ievest un izvest nemanāmi, vairāk naudas jātērē ‘’dāvanām’’. Bet no otras, noteiktas preces kļūšot vēl dārgākas, un cilvēkam ar labiem sakariem tagad būšot iespējams pelnīt pasakainas summas, ievedot mazāk un pārdodot dārgāk.
Tā arī Jumiņš man bez kautrēšanās stāstīja. Apmulsu, ka tik atklāti šādas lietas it kā pieklājīgs cilvēks man stāsta. Karš patiešām visu apgriezis kājām gaisā. Vēl pirms 5 gadiem, dzirdot šādas runas, būtu uzreiz pametis to vietu, kur kas tāds apspriests, un ar pašu runātāju vairs nekādos sakaros neielaistos. Bet tagad gribas pat Jumiņam just līdzi. Uz kara šausmu fona, kur cilvēks cilvēku saplosa kā mežonīgs zvērs, un tas viss ar likumu ir atļauts, šādās mazās blēdībās, šķiet, ir kaut kas dziļi cilvēcīgs.
*1918. gada 18. marta ieraksts dienasgrāmatā.
