Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Manu braukāšanu starp Rīgu un Jelgavu nemitīgi apgrūtināja dzelzceļnieku streiki. Teju ik dienas kāds vilciens kavējās vai nepienāca vispār. Pēdējā laikā gan situācija kļuvusi panesamāka.
Tomēr šodien ieraudzīju ko pārsteidzošu. Dzelzceļa darbinieki stacijā Mītavā apkārt staigāja ar plintēm. Izskatījās pat nedaudz biedējoši; ka tik dzelzceļa strādnieki nenoved streikus vardarbīgā virzienā.
Nenoturējos un pajautāju kādam vīram, kāpēc viņš ir bruņots. Uzrunātais ar smagu lietuviešu akcentu atbildēja, ka tādu lēmumu pieņēmusi Kurzemi un Lietuvu pārvaldošā dzelzceļa direkcija. Vilcienu sastāviem, stacijām un noliktavām regulāri uzbrūkot laupītāji, un iespēja aizsargāties esot akūta nepieciešamība. Jokojot pajautāju arī, vai dzelzceļnieki vēl streikos? Lietuvietis paraustīja plecus un teica, ka pašlaik pie algas pielikts un tāpēc var pastrādāt. Ja aptrūksies, prasīs vēl.
*1918. gada 6. decembra ieraksts dienasgrāmatā.
