Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Vēl vakar es šaubījos par sava lēmuma pareizību. Vai patiešām man ir jāatgriežas? Vai mani kāds vēl maz gaida? Un pie tam vēl risks – gan man, gan maniem vecākiem. Šīs domas nelika mani mierā visu pēdējo nedēļu – kopš izlēmu, ka man ir jāatrod ceļš atpakaļ uz Rīgu. Šodien ieraugot tēvu, šīs šaubas pagaisa.
Bet atgriezties Rīgā – tas šajos laikos nebūt nav vienkārši. Es biju tepat, Vidzemē – pāris stundu brauciena attālumā ar vilcienu. Bet starp mani un Rīgu atradās siena. Burtiski siena – jo vācieši Rīgu ir iejozuši ar dzeļoņdrāšu žogu. Un, zīmīgi mūsu modernajam iznīcības laikmetam, šim žogam ir pieslēgta elektrība. Pilsēta ir fiziski norobežota – nedz tikt iekšā, nedz ārā bez vāciešu apstiprinājuma.
Tāpēc šādos gadījumos labi, ka ir draugi. Draugi, kuri zina, kā kaut kur iekļūt un kā izkļūt. Bez draugiem būtu grūti. Tāpēc vislielākā pateicība viņiem.
Tēvs jau labu laiku bija lūdzis mani atgriezties mājās. Kad uzzināju par viņa slimību, šo lūgumu noraidīt vairs nespēju. Vien šī lielā vājprātīgā stihija, šis idiotiskais karš, lika šķēršļus manā ceļā. Tagad beidzot man tas ir izdevies.
Pirms klauvēju pie durvīm, mani vēlreiz pārņēma spēcīgas šaubas. Gribēju mesties prom, bēgt, labāk mesties Daugavā, nekā stāties pretī saviem vecākiem. Labi, ka durvis atvēra tēvs. Viņš mani apķēra un pēc tam, sapratis, ka neesmu vēl šķērsojis durvju slieksni, ievilka mani gaitenī. Māte gan, ieraugot mani, nedalīja tēva prieku. Nodeva vien vēsu sveicienu un aizgāja uz citām istabām.
Visu vakaru pavadīju, runājot ar tēvu. Māte vien reizi izgāja caur mūsu istabu. Tā arī nevienu vārdu nav pārmijusi. Iegūt mātes piedošanu būs grūti. Bet vismaz labi, ka tēvs nespēj turēt ļaunu prātu.
*1918. gada 8. marta ieraksts dienasgrāmatā.
