Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Šodien biju uzaicināts uz Latviešu draugu biedrības sēdi, kura notika pirmo reizi kopš kara sākuma. Pasākumu bija paredzēts veidot kā svinīgu notikumu, izvēloties nopietnas telpas – Rīgas Doma muzeja zāli -, un pieaicinot lektorus no Vācijas.
Tomēr par spīti lielajam vērienam, pasākuma apmeklēja gaužām maz cilvēku. Vien 10 paši biedrības pārstāvji, pieaicinātie lektori un pāris viesi. Ironiski, ka no pašiem latviešiem, ar kuriem biedrība gribētu draudzēties, bija tikai 2 vai 3 apmeklētāji.
Pasākums sākās ar garām ievadrunām un, godīgi sakot, it nemaz nebija aizraujošs. Sāku pat nožēlot, ka atnācu. Tomēr to izglāba Kēnigsbergas universitātes filoloģijas profesora Becenberga lekcija. Intereses iemesls gluži nebija lekcijas akadēmiskās kvalitātes. Manu uzmanību profesors Becenbergs piesaistīja brīdi, kad sāka stāstīt par jaunajām pētniecības metodēm, kuras vācu filologi var izmantot, pateicoties karam.
Izrādās, Vācijas akadēmiķiem ir dotas pilnas tiesības lasīt karagūstekņu korespondenci pētniecības nolūkos. Profesors ar lepnumu stāstīja, kā vācu zinātņu vīri kara laikā esot izlasījuši tūkstošiem vēstuļu un ka darba apjoms nebūt neesot mazinājies. Akadēmiķi esot pārstrādājušies - to vien darot, kā augu dienu lasot -, un, jā, es pareizi sadzirdēju, arī krājot interesantākās vēstules. Mani patiešām sāka tirdīt jautājums, kā tad īsti notiek šādu interesanto vēstuļu krāšana.
Becenberga kungs centās uzsvērt, ka vācu akadēmiķus neinteresējot vēstuļu saturs. Tas esot viduvējs un neesot uzmanības cienīgs. Turpretī dažādās valodas formas gan raisot vislielāko interesi.
To visu klausoties pat nezināju – smieties vai raudāt. Tas, ka vēstules lasa cenzori, spiegi un vēl citi apšaubāmu profesiju pārstāvji, man jau sen ir skaidrs. Bet džentelmeņiem, par kādiem ir pieņemts uzskatīt akadēmiskas ievirzes personas, šāda rīcība ir nepieļaujama.
*1918. gada 30. aprīļa ieraksts dienasgrāmatā.
