#LV99plus: Aizliegti 1. maija strādnieku mītiņi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autors ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāts, bet nekādā gadījumā ne "feiks". Šis varonis mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Antonija Priede

Antonija Priede

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.

Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.

Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture". 

Grūti noticēt, ka vēl tikai pirms gada 1. maijs bija visas tautas lielākie svētki. Demonstrācijās gaisotne līdzinājās svinībām, un strādniecība bija kļuvusi vienota. Ikviens centās izbaudīt jauniegūto brīvību. Tā brīža sajūtas bija pielīdzināmas ekstāzei. Biju cerību pilna par nākotni.

Tagad tas viss šķiet kā attāls sapnis. Tautas izcīnītais ir zaudēts, Latvijā valda reakcija. Vācieši stingri uzrauga, lai strādniecībai nebūtu pat vismazāko iespēju paust savas prasības un iesaistīties mītiņos. Pēc februāra protestiem lielākā daļa strādniecības vadoņu ir arestēti un pārējie ir iebiedēti. Tāpēc šī gada 1. maijs šķiet aizdomīgi kluss. Ja arī Rīgas strādniecības rajonos notiek kādi mītiņi, tad, visticamāk, ka vācieši tos jau ir izklīdinājuši.

Tas, kādi pasākumi norisinās 1. maijā, līdzinās izsmieklam. Piemēram, Rīgas Latviešu teātris rīko komisku operešu vakaru, kurā ‘’maija svētki’’ tiks svinēti bezbēdīgu dziesmiņu pavadībā. Šādā veidā 1. maijs tiek pilnībā degradēts un zaudē savas jēgas pēdējās paliekas. Skumji man ap sirdi, saprotot, ka gada laikā revolūcija Latvijā ir zaudēta un tā vietā ir atgriezies vidusšķiras mietpilsonisms.

*1918. gada 1. maija ieraksts dienasgrāmatā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti