Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Vācu mīlestība pret birokrātiju un kārtību vēl vairāk ir sarežģījusi manu dzīvi. 8. armijas virspavēlnieks grāfs Kirhbahs ir izdevis jaunu rīkojumu:
visu personu satiksme – ar kājām, ratiem, dzelzceļu u. c. - starp Rīgu un Kurzemi ir aizliegta.
Steidzamos un izņēmuma gadījumos, protams, var vērsties pie 8. armijas Satiksmes nodaļas ar lūgumu un saņemt atļauju. Pilnīga nejēdzība. Jau iepriekš pārvietoties starp Rīgu un Kurzemi varēja vien ar īpašu atļauju, un man bija sakārtoti visi nepieciešamie dokumenti. Bet tagad atkal viss no sākuma. Man kā vienkāršam pilsonim jānes iesniegums uz Satiksmes nodaļu un jāgaida.
Kamēr viņi domās un vērtēs, man uz Rīgu netikt. Mācīt skolēniem es tikmēr nevaru. Un, kas vēl sliktāk, tagad arī Emīliju uz Rīgu aizvest nevarēšu. Bijām jau plānojuši aizbraukt kādu svētdienu uz āra slidotavu Vērmanes dārzā. Nekādi mums neizbēgt no kara realitātes.
*1918. gada 31. janvāra ieraksts dienasgrāmatā.