Andrejs Kalniņš
Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Andrejam ir arī savs "Facebook" profils un un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Šodien skolā kārtējo reizi mācības praktiski nenotika. Tā vietā mums bija jāveic aktīvs politiskais darbs, kura organizēšanu uzņēmās ‘’skolotājs’’ Zariņš un skolēnu padomes galvenie runas zēni.
Rītu ‘’skolotājs’’ Zariņš sāka ar referātu par revolucionāro izglītības sistēmu. Viņš stāstīja gan par to, kā revolūcija maina attiecības starp skolotājiem un skolēniem un ka tās noslēgumā šādam nodalījumam būtu jāizzūd. Tāpat viņš apelēja pie mūsu revolucionārās sirdsapziņas, aicinot mūs būt nopietniem un politiski atbildīgiem, nevis nodoties visādām vieglprātībām. Ap šo referāta vietu es nedaudz aizsnaudos un pamodos vien, kad biedrs Zariņš attaisnoja to, ka lielinieki slēdzot augstskolas.
Tas esot nepieciešams solis, lai izskaustu buržuāzisko garo, un augstskolu vietā nokāšot jaunas, labākas proletariāta gara spēka celšanai piemērotākas iestādes.
Pēc tam sekoja atklātā skolēnu padomes sēde, kurā bija spiesti piedalīties arī pārējie skolotāji. Tajā padomes galvenie aktīvisti izteica dažādas deklarācijas par to, ka no skolām ir jāpadzen ‘’Nikolaja gars’’, skolēni un skolotāji ir vienlīdzīgi un ir jāveic mācību procesa demokratizācija. Šajos revolucionārajos laikos skolēni vairs necietīs skolotāju ‘’pārestības’’ un pavēles. Vismaz man to visu klausoties bija ļoti neērti, un mani pārņēma liels kauns par saviem skolas biedriem, kas šādi cenšas pazemot mūsu skolotājus.
Dienas beigās mums visiem bija jāraksta eseja – ‘’Mana attieksme pret tagadējiem notikumiem’’. Protams, lai nebūtu tālākas nepatikšanas, šai ‘’manai’’ attieksmei bija visnotaļ jāsakrīt ar ‘’revolucionāro garu’’.
Ja tā padomā, tad šādi aizvadītas dienas ir vēl briesmīgākas par agrākajām mācību dienām. Tie paši priekšlasījumi jāklausās un rakstu darbi jāraksta, vien beigās pat neko jēdzīgu iemācīties nevar.
*1918. gada 11. februāra ieraksts dienasgrāmatā.
