#LV99plus: Aicina otrreizējai pārstrādei nodot pat papīra atgriezumus

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viena no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Tēvs spiež mani aktīvi ņemt dalību sabiedriskajā dzīve. Pie katras izdevības piesaka mani kādai sanāksmei vai lekciju priekšlasījumiem. Negribās man nekur iet, bet tēvam taisnība. Sēdēt vienai tumšā vēsā istabā par labu nenāk.

Marija Bērza

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.

Marija Bērza (dzimusi Tišlere) 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.

Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils. 

Viena no tēva viltībām bija visiem izplatīt stāstus par manu dalību mājsaimnieču taupības biedrībā Liepājā. Tagad tēvs mani pasniedz kā lielu kara laika ekonomijas ekspertu. Un viņa centība nes augļus. Tēva draugs no pilsētas rātes šodien organizēja pasākumu, kurā vairāki runātāji, tostarp es, uzstājās ar priekšlasījumiem par taupību. Tēmas bija visdažādākās, sākot ar lupatu lietderīgu izmantošanu un beidzot ar logu pareizu aizlīmēšanu un kurināmā taupīšanu.

Man visinteresantākais šķita kāda oberosta ierēdņa stāstītais par to, kā

Berlīnē tagad cenšas ikkatram atkritumam atrast atkārtotu pielietojumu.

Piemēram, tagad katrā avīzē ir arī norādīts, kur tā ir jānodod otrreizējai pārstrādei pēc izlasīšanas. Pilsoņi tiekot aicināti nodot pat mazākos papīra atgriezumus. Esot pat iespējams izsaukt pilsētas pārstāvjus, kas atnākšot paši pakaļ papīram, ja tas atrodas dzīvokļos lielos daudzumos, piemēram, avīžu kaudzēs.

Pie mums gan papīru izmanto iekuram, bet tā, kā norādīja referents, ir liela izšķērdība.

Arī Kurzemē vajadzētu ievest šādu kārtību. Kas to būtu domājis, ka atkritumi var kļūt tik noderīgi.

*1918.gada 22.janvāra ieraksts 

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti