Likums un kārtība - konservatīvo vīzija Latvijai Satversmes sapulces laikā

1920. gadā Latvijā cieņā bija sociālistiskas un revolucionāras idejas. Pat Latviešu zemnieku savienība, kas sevi pieteica kā labējo spēku virsvadītāju cīņā pret sociāldemokrātiem, bija gatava atbalstīt sociālistiskas idejas, ja tās solīja politiskas dividendes. Tomēr Satversmes sapulces vēlēšanu laikā bija divi politiskie spēki, kas konsekventi ieturēja konservatīvu līniju – Latvijas Kristīgi nacionālā partija un Bezpartejisko pilsoņu grupa.

Ulmanis - nemīlēts arī Rīgas konservatīvajās aprindās

Partiju šķirotava

Kāda būtu Satversme, ja visiem mums būtu iespēja nobalsot 1920. gadā? Esam izveidojuši Satversmes sapulces šķirotavu, kas ļaus katram ne tikai paust savu pilsonisko nostāju, bet arī uzzināt vairāk par Satversmes sapulces vēsturi. Tā laika partiju šķirotava pieejama šeit. 

  Sākoties Satversmes sapulces priekšvēlēšanu cēlienam, Kārlim Ulmanim un Latviešu zemnieku savienībai kampaņas stratēģijā dilemmu radīja Rīga. No vienas puses, LZS vēlēšanu saraksta ‘’lokomotīves’’ bija patiešām iespaidīgas - pagaidu valdības vadītājs Ulmanis, armijas virspavēlnieks Jānis Balodis, Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste un ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics. Ar šādiem smagsvariem rīdzinieku balsis būtu garantētas vien patiecoties uzvarētāju aurai un patriotisma vilnim.

Tomēr LZS vadība nebija droša, ka piesakot pašiem savu sarakstu ceļš uz panākumiem būs gluds. Daļa no problēmas, protams, bija LZS ciešās saiknes ar vēlētājiem laukos. Pilsētnieki vienkārši nevēlējās balsot par zemnieku intereses aizstāvošu partiju. Turklāt arī Ulmaņa persona radīja riskus. Rīgas latviešu konservatīvās pilsonības viedoklis par Ulmani nebija glaimojošs. Pirmkārt, Ulmanis nebija savējais. Trimdā pavadīto gadu dēļ viņam nebija izdevies iekļauties nedz Rīgas Latviešu biedrībā, nedz kādā no studentu korporācijām. Situāciju vēl sliktāku darīja konflikts ar ietekmīgo RLB vadītāju Andreju Krastkalnu, tas izcēlās 1918. gada janvārī jo abi pretendēja uz Latviešu palīdzības komitejas vadību.

Vēlreiz nelielu sašutuma vētru Ulmanis izpelnījās Latvijas neatkarības proklamācijas brīdī. Toreiz konservatīvajām aprindām nebija pieņemams nedz tas, kā Ulmanis apgāja Latviešu pagaidu nacionālo padomi, nedz arī viņa gatavība sadarboties ar sociāldemokrātiem. Nepatika pret sociāldemokrātiem nebija viss kāda kaprīze, bet gan latviešu konservatīvo politisko uzskatu kodols.

Vēl vācu okupācijas periodā Ulmanim bija izveidojies konflikts ar Rīgas Latviešu biedrības vadītāju Andreju Krastkalnu. Lai gan Krastkalns nekandidēja Satversmes sapulces vēlēšanās, vēlāk viņš kļuva par Kristīgā nacionālās savienības biedru, no kuras viņu ievēlēja 2. Saeimā.

Nepiekāpīgi pret kreisajām idejām

Jau 1905. gada revolūcijas laikā vācbaltieši nebija vienīgie, kas ar šausmām vēroja notiekošo. Arī turīgā latviešu pilsonība lielākoties norobežojās vai pat nosodīja revolucionārus. Daļa no nosodījuma saistījās ar revolucionāru cīņas metodēm – streiki, protesti, politiskās slepkavības, laupīšanas, muižu dedzināšanas un baznīcu ieņemšanas. Liels iemesls bija arī revolucionāru radikālie mērķi. Jo, lai gan vairākums latviešu turīgākajās aprindās (tāpat kā lielākā daļa vācbaltiešu) atbalstīja mērenu konstitucionālu reformu nepieciešamību, revolucionāri vēlējās sagraut arī pastāvošo sabiedrisko un ekonomisko iekārtu. Sākoties īpašumu pārdalei, latviešu namsaimniekiem un fabrikantiem bija tikpat daudz ko zaudēt kā vācbaltu birģeriem un muižniekiem.

Atskaitot pāris nebūšanas, kas saistījās ar tiesiskumu, valodas un balss tiesību izlīdzinājumu, vēlīnajā cara periodā pastāvošajā sistēmā turīgā latviešu pilsonība jutās komfortabli. Te viņiem bija izdevies izveidot veiksmīgas karjeras, labi nopelnīt un iegūt atzinību sabiedrībā. Turpretī revolucionāras pārmaiņas to varēja sagraut. Jau pēc Februāra revolūcijas demokrātiskā ceļā ievēlētā Rīgas dome vienlīdz nerespektēja nedz vācbaltu, nedz latviešu turīgo aprindu pretenzijas uz cienīgumu un autoritāti.

Ja masu demokrātija saistījās ar statusa mazināšanu, tad lielinieku nākšana pie varas nozīmēja iznīcību. Tāpēc no šāda skatupunkta labi saprotams, kāpēc 1918. gadā tādi politiķi kā Frīdrihs Veinbergs, uzskatīja, ka labākais ceļš Latvijas tālākai attīstībai būtu kopā ar Vācijas impēriju. Tieši Veinbergs pateicoties savai provāciskajai nostājai līdzās Andrievam Niedram vēlākos gados kļuva par latviešu nacionālo interešu nodevības simbolu. Bet 1918. gada pavasarī, kad 2 reālākās alternatīvas šķita Baltijas hercogistes izveidošanai vai atgriešanās revolūcijas plosītajā Krievijā, Veinbergs pavisam noteikti nebija vienīgais, kurš atbalstīja piesliešanos Vācijai.

Naidu pret kreisajām idejām un pārliecību par savas pozīcijas pareizību vēl vairāk nostiprināja Stučkas režīma piedzīvošana. 1919. gada pavasari Rīgas latviešu pilsonība pavadīja nemitīgās bailēs par savu dzīvību, bieži zaudējot radiniekus un draugus. Un šeit arī sakņojas iemesli, kāpēc daudzi izjuta simpātijas pret Niedru. No konservatīvo aprindu skatupunkta tieši viņš 1919. gada 22. maijā bija atbrīvojis Rīgu no lieliniekiem. Pie tam pretstatā Ulmanim, Niedra bija savējais. Viņš bija gan RLB, gan studentu korporācijas biedrs, un tieši no šīm pašām aprindām nāca arī viņa valdības ministri un augstākie ierēdņi. Kad pēc Cēsu kaujām Niedras valdība izjuka, arī konservatīvā Rīgas latviešu pilsonība, kas iepriekš bija viņu atbalstījusi, tika atstumta no varas.

Nezūdošs motīvs konservatīvo partiju kampaņās arī vēlāk bija solījums cīnīties ar kreisajiem spēkiem - gan komunistiem, gan sociāldemokrātiem.

Tilta būvniecība

Lai gan atstumta no nacionālās politikas, ap RLB grupētā latviešu pilsonība tomēr saglabāja politisko ietekmi Rīgā. Un bija skaidrs ka konservatīvās aprindas organizēs vienotu balsošanas bloku. Taču iepriekš aprakstīto iemeslu dēļ bija apšaubāms, ka tas varētu nepastarpināti nākt par labu Ulmanim un LZS. Tāpēc, lai rastu izeju, Ulmanis vērsās pie pagaidu valdības Iekšlietu ministra Arveda Berga. Bergs nāca no turīgas Rīgas pilsonības ģimenes un bija labi cienīts gan korporāciju vidē, gan RLB. Tāpēc viņš bija ideāli piemērots, lai uzceltu tiltu starp Ulmani un konservatīvo Rīgas pilsonību.

Vienošanās starp Ulmani un Bergu paredzēja, ka LZS neiesniegs savu vēlēšanu sarakstu galvaspilsētā un ka Bergs organizēs savu patstāvīgu vēlēšanu sarakstu - Bezpartejisko pilsoņu grupu. Bet, lai paplašinātu Berga vadītā saraksta iegūto balsu skaitu, vēlēšanu vajadzībām LZS Bezpartejiskajiem pilsoņiem ‘’aizlienēs’’ savas ‘’lokomotīves’’ – Ulmani, Balodi un Čaksti. Iespēju šādam manevram deva vēlēšanu likums, kas ļāva kandidātiem balotēties dažādos vēlēšanu apgabalos no atšķirīgiem sarakstiem. Šādi Bezpartejiskajiem pilsoņiem bija garantētas papildus balsis no patriotiski noskaņotiem rīdziniekiem, kas citādi nebalsotu par RLB izvirzītu sarakstu. Un tā kā LZS vadoņiem ievēlēšana jau bija garantēta Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē, no Rīgas uz viņu popularitātes rēķina Satversmes sapulcē iekļūtu no Rīgas pilsoniskajām aprindām nākušas , bet plašākā sabiedrībā mazāk populāras personas.

Pagaidu valdības iekšlietu ministrs Arvēds Bergs nāca no vienas no turīgākajām latviešu ģimenēm Rīgā un labi pazina pilsētas pilsonisko eliti. Tāpēc Ulmanis uzrunāja viņu, lai veidotu sadarbību Satversmes sapulces vēlēšanu laikā.

No Satversmes autora par tās lielāko kritiķi

Bezpartejisko pilsoņu priekšvēlēšanu kampaņa skaidri atspoguļoja konservatīvajās aprindās valdošās vērtības. Pamata sauklis bija ‘’likums un kārtība’’, kuru bija viegli asociēt ar Berga kā iekšlietu ministra darbu. Un tieši 1920. gadā šis sauklis īpaši labi rezonēja ar noskaņām konservatīvajās aprindās. Ik dienas presē bija lasāmas ziņas par jauniem noziegumiem, kurus pastrādā bandīti un dezertieri, kā arī par sabotāžas aktiem, kurus veic komunisti. Otrs kampaņas pamatakmens bija cīņa pret sociāldemokrātiem. Pilsoniskajā presē Satversmes sapulces vēlēšanas izpelnījās gandrīz mītiskas cīņas par latviešu tautas dvēseli apveidus, sociāldemokrātu uzvaru saistot ar revolūcijas atgriešanos. Un ne bez pamata arī turīgākie latvieši satraucās, ka sociāldemokrātu kontrolēta Satversmes sapulce varētu pārskatīt viņu īpašumtiesības. Rīgā īpaši iekāroti bija lielie īres nami, kurus radikālākais sociāldemokrātu spārns vēlējās nacionalizēt, lai nodrošinātu labāku dzīves telpu strādniecībai.

Rīgā Bezpartejiskie pilsoņi ieguva 22 269 balsu, kas bija otrs labākais rezultāts aiz sociāldemokrātiem, kam izdevās gūt 28 456 balsis. Šāds rezultāts deva 6 vietas Satversmes sapulcē, kas kopumā bija labs sasniegums. Līdz ar Satversmes sapulci arī pats Bergs piedzīvoja savu zvaigžņu stundu. Kā talantīgs jurists, viņš aktīvi iesaistījās komisiju darbā un palīdzēja formulēt vairākus no Satversmes pantiem.

Bezpartejisko pilsoņu grupa loloja arī cerības savas idejas iedzīvināt valsts pamatos. Satversmes sapulces ietveros Bergs un viņa domubiedri vēlējās izveidot politisko iekārtu ar spēcīgu izpildvaru, kuras priekšgalā būtu tautas vēlēts prezidents.

Tāpat bezpartijiskie pilsoņi kopā ar Vācu sarakstu iestājās pret īpašumtiesību pārskatīšanu un radikālu agrāro reformu. Attiecībā uz ekonomisko un sociālo politiku, bezpartejiskie pilsoņi nelokāmi aizstāvēja brīvā tirgus principu ievērošanu un pretojās mēģinājumiem Latvijai piešķirt labklājības valsts apveidus.

Tomēr politiski Bezpartijiskiem pilsoņiem reti izdevās sasniegt cerēto. Satversmes aprises noteica tas, vai centra un minoritāšu politiķi attiecīgajā jautājumā piesliessies sociāldemokrātiem vai LZS, kas atšķirībā no bezpartejiskajiem pilsoņiem bija mazāk principiālā konservatīvo ideju aizstāvībā. Jau parlamentārisma periodā Berga vadītā politiskā grupa pārtapa vispirms Bezpartejisko nacionālo centru, bet vēlāk par Nacionālo apvienību. Partija ieguva deputātu vietas pirmajās 3 Saeimas vēlēšanās. Redzot grūtības, kādas radīja politiskā sadrumstalotība pirmo divu Saeimas sasaukumu laikā, Bergs vainu saskatīja Satversmē, kurā nebija iekļautas viņa ierosinātās idejas. Tāpēc jau divdesmito gadu beigās viņš sāka rakstīt par Satversmes reformas nepieciešamību, ieviešot saukli ‘’Satversme neiet’’. Berga izteiktā Satversmes kritika ievadīja vēlāko naratīvu par parlamentārisma krīzi, ko vēlāk veikli izmantoja Ulmanis apvērsuma attaisnošanai.

Politiskie mācītāji

Bet ne visi konservatīvie politiķi bija gatavi pieslieties Berga vadītajam sarakstam. Kā alternatīvu LZS un Bergam sevi 1920. gadā pieteica Latvijas Kristīgi nacionālā partija. Partijas līderi bija luterāņu mācītāji Kārlis Irbe un Kārlis Voldemārs Beldavs, jurists Antons Ozols un ārsts Gustavs Reinhards. Partija par savu vēlētāju bāzi cerēja veidot no dažādu konfesiju protestantiem, un savu sarakstu vēlēšanām nepieteica vien uz Latgali. Attiecīgi arī kampaņā galvenie saukļi bija saistīti ar tradicionālajām vērtībām, sabiedriskās morāles veicināšanu un ticīgo interešu aizstāvību.

Jau no dibināšanas brīža partija saņēma asus uzbrukumus no preses visā politiskajā spektrā. Kreiso prese nievājoši izteicās par politiskajiem mācītājiem, velkot tiešas paralēles ar Niedru. Bet ne mazāk asi bija arī ar LZS saistītie preses izdevumi, kas kristīgajos nacionālistos saskatīja tiešu konkurentu par ticīgo laucinieku balsīm. Arī šeit kristīgos nacionālistus tieši saistīja ar Niedras tēlu, norādot arī uz aizdomām par partijas saitēm ar jau iepriekš minēto Frīdrihu Veinbergu. Presē paradījās sazvērestības teorija, ka partijas dibināšanu ir iniciējis tieši viņš šādi cerot atjaunot savu politisko ietekmi.

Neskatoties uz nelabvēļu tenkām, kristīgie nacionālisti tomēr iekļuva Satversmes sapulcē un ieguva 3 vietas. Vislabāk partijai veicās Liepājā, kur tai nedalītu atbalstu sniedza vietējās baptistu draudzes. Satversmes sapulcē partija savu uzmanību lielākoties veltīja protestantu draudžu interesēšu aizstāvībai. Parlamentārisma periodā partija pārtapa par Kristīgi nacionālo savienību, kuru ievēlēja visos 4 Saeimas sasaukumos, partijas biedriem vairākkārt iegūstot arī ministra portfeļus dažādās valdībās.

Centrā Satversmes sapulcē no Kristīgās nacionālās partijas ievēlētais mācītājs un LELB pirmais bīskaps Kārlis Irbe.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti