Par Lietuvas padomju laiku drūmākajām epizodēm ikdienā, šķiet, visuzskatāmāk atgādina Valsts drošības komitejas ēka pašā Viļņas centrā uz Ģedimīna ielas. Bet vēlāk, kad Lietuva atguva neatkarību, čekas nomocīto cilvēku piemiņai viņu vārdi tika iekalti uz šā nama sienām. Bet iekšpusē - arhīvos palika ziņas par pašiem čekistiem un viņu melnajiem darbiem.
Pirms visu pārņēma neatkarīgā Lietuva, VDK darbinieki daļu dokumentu iznīcināja, piemēram, izlaižot caur papīra smalcinātāju. Citus nepaspēja, tāpēc centās savus vārdus kaut ar žileti izgriezt no dokumentiem. Tā sauktajā lustrācijā pieteicās apmēram trešdaļa - 1583 cilvēki, kuri labprātīgi atzinās sadarbībā ar čeku un pretim no Lietuvas valsts saņēma solījumu paturēt viņu vārdus noslēpumā. Materiālus par pārējiem pakāpeniski publicē internetā. Spriežot pēc iepriekšējo gadu pieredzes, kad internetā tika izlikti citi čekas dokumenti, Genocīda izpētes centrā atzīst – sabiedrības interese esot milzīga.
"Pašā sākumā bija ļoti grūti, jo cilvēki..mūsu serveris nav tik jaudīgs, mums vienkārši viss plīsa nost un uzkārās. Iespaids bija tāds, ka šo tematiku cilvēki uzskata par ļoti nozīmīgu," norāda Terēze Birute Burauskaite, Lietuvas Genocīda izpētes centra ģenerāldirektore.
Čekas upuru vidū gan uzskati ir dažādi. Piemēram, Sibīriju izcietušais Petrs. Viņš bija 2. kursa medicīnas students, kad viņu nodeva kāds aģents ar segvārdu “Bērzs”. Un tāds ir arī publiskotajā sarakstā nu jau kopā ar īsto vārdu un uzvārdu. Bet Petrs saka – noskaidrot identitāti vairs neesot lielas jēgas..
"Var jau būt, ka šī prakse patiešam ir vajadzīga, bet līdztekus es arī šaubos, vai tas kaut ko kādam iemācīs. Vienmēr atrodas tādi cilvēki, kuriem savtīgu iemeslu dēļ vajag pielāgoties kaut kam. Protams, tas ir netīrs darbs, kas tika izdarīts. Un, ja tagad publicē uzvārdus – varbūt tas radīs nepatīkamas sajūtas viņu mazbērniem," stāsta padomju represijās cietušais Petrs Gvazdausks.
Patlaban tiek publiskota tā ziņojumu daļa, kas attiecas uz tā laika trimdas lietuviešu izsekošanu.
Piemēram, bija reģistrēta reize, kad no ASV Lietuvā ieradies Valds Adamkus. Tas pats, kurš vēlāk kļuva par valsts prezidentu. Aģents ar segvārdu “Bug” bijis norīkots spiegot, kā režisors Jonass Jurašs iestudē lugu Kauņas teātrī un ar ko satiekas viņa sieva.
"Kurš ko darīja, kādi pienākumi bija un ko aģenti par savu darbu saņēma. Par to mums arī ir saglabājusies uzskaite. Ne visi, bet lielākā daļa – sievietes saņēma smaržas un visādus niekus, kas īpaši Sieviešu dienā vai citos padomju svētkos. Vīrieši saņēma pulksteņus vai ādas kabatportfeļus. Bet visbiežāk - nelielas naudas summas, kādus 10 rubļus naudas," Terēze Birute Burauskaite saka, atklājot čekas darba metodes.
Vēsturnieks Viktors Avgulis saka – par aģentiem – gan labprātīgajiem, gan tiem kurus piespieda un kā to panāca – vislabāk lai cilvēki uzzina no objektīva un neapgāžama pirmavota – oriģināliem dokumentiem, ko katrs var apskatīt savā datorā.
"[Viņi var uzzināt,] Kā viss šis represīvais aparāts darbojās. Ka visi cilvēki tika uzraudzīti dažādās mācību iestādes," uzskaita Avgulis.
"Katrs, kurš tā sacīt, padomju varai radīja kaut kādas aizdomas, bažas, tos izsekoja un kontrolēja, kur un ko viņi dara, noklausījās. Te arī ir viens no tādiem kabinetiem... ka pastāvīgi sēdēja cilvēki, kas noklausījās sarunas. Ierakstīja, analizēja un sodīja," viņš stāsta.
"Nu – kā paskaidrot jaunietim, teiksim skolniekam, ka tu varēji sēdēt vienā solā ar cilvēku, kurš, iespējams, pēc tikšanās ar tevi iet un klusībā raksta par tevi kaut kādu ziņojumu – ka tu esi kaut ko negatīvu pateicis par padomju varu? Pats svarīgākais – lai tas neatkārtotos," nosaka vēsturnieks.
Redzot Lietuvā atrasto risinājumu, čekas pētnieki Latvijā atzīst – mēs esam ļoti tālu no tā, lai ļautu sabiedrībai nepastarpināti ieraudzīt padomju specdienesta konkrētos darbus un to veicējus.
"Ja cilvēki saprastu – kāda milzīga totalitāra uzraudzība ir bijusi par viņiem pat 70-80 gados, manuprāt, vēlme atgriezties padomju laikos, vēlēšanās atbalstīt Krievijas Federāciju pārtrūktu ne tikai tā teikt latviešu vēlētājiem, bet jebkuram saprātīgam cilvēkam neatkarīgi no viņa tautības, reliģijas vai jebkādas citas piederības," uzskata Kristīne Jarinovska, VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece.
Šobrīd, kā zināms, mūsu valstī piekļuve visiem čekas dokumentiem joprojām ir liegta ne tikai iedzīvotājiem, bet dažreiz pat zinātniekiem kuri pēta padomju genocīda noziegumus.
Latvijas VDK materiālu izpētes speciālā valdības izveidotā starpnozaru komisija tapusi pēc Saeimas lēmuma, ka pirms VDK dokumentu publiskošanas vēl jāveic šo materiālu zinātniskā izpēte.
Bijušās Valsts drošības komitejas dokumenti publiski būs pieejami pēc 2018.gada maija beigām, bet ir skaidrs, ka kartotēka nav pilnīga un informatoru kartītes nevar kalpot par pierādījumu sadarbības faktam ar padomju laika represīvo iestādi.
