„Tas bija 2013.gada septembris – darba nedēļas vidus. Es strādāju pie datora un mans kolēģis Igors Seņutins pienāk klāt un saka, Aigar, man vienā objektā ir kaut kas interesants, aizbraucam un apskatāmies.” Tā notikumu gaitu atceras pašvaldības sabiedrisko attiecību speciālists Aigars Štāls.
Viņš interesējas par pilsētas vēsturi, tāpēc atradums iepretim „Liepājas metalurga” muzejam šķitis nozīmīgs: „Kad visi posmi saudzīgi tika aizvesti un novietoti Liepājas komunālās pārvaldes noliktavā, tad es sazinājos ar muzeju un kolēģiem no uzņēmuma „Liepājas ūdens” un sacīju, ka ir iespējas pētīt un izmantot.”
Atradums tika likts lietā, vienlaikus atklājot arī laiku, kad šādas koka ūdensvada caurules Liepājā tika izmantotas. Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla uzsver, ka koka ūdensvads ir viens no Liepājas uzplaukuma lieciniekiem. Nelieli koka ūdensvada posmi ir restaurēti un tagad aplūkojami muzejā.
„19.gadsimta otrajā pusē Liepāja piedzīvoja lielu uzplaukumu. Šis ūdensvads ir sava laika liecība no Liepājas zelta laikiem. Pateicoties Liepāja – Romnu dzelzceļam tika nodrošināja kravu plūsma un sasaiste ar ostu, kur notika nopietni labiekārtošanas darbi.
Tad pilsētā izveidojās birža, krājkase, pirmais elektriskais tramvajs Baltijā un sāka strādāt citi uzņēmumi.
Ūdensvads ir liecinieks Liepājas zelta laikiem un tam, kas atradās zem zemes,” stāsta muzeja direktore.
Kopumā tika atrasts vairāk nekā četrdesmit metrus garš koka ūdensvada posms, kas bija savienots ar metāla daļām. „Izrādījās, ka tas ir priedes koks un katrs posms bija apmēram sešus, septiņus metrus garš. Viens bija bojāts, bet pārējie bija labā stāvoklī,” atklāj Aigars Štāls.
Latvijas Universitātes Vēstures institūta Dendrohronoloģijas laboratorijā tika veikta ekspertīze, kas apstiprināja, ka ūdensvada fragments datējams ar laika posmu no 1872. līdz 1882.gadam.
Uzņēmuma „Liepājas ūdens” pārstāvis Andis Dejus atzinīgi novērtē šo atradumu, vien piebilstot, ka mūsdienās šiem mērķiem koka vietā izmanto jau pavisam citus materiālus: „Mums Liepājā nav tik sens šis centralizētais ūdens, bet Rīgā ir. Tur ik pa laikam tiek atrastas unikālas liecības. Man prieks, ka mēs saglabājam šo kultūrvēsturisko mantojumu, jo vieglāk ir sadedzināt un uzcept desu.”
Koka ūdensvada restaurācija ilga divus gadus un izmaksāja vairāk nekā piecus tūkstošus eiro, ko muzejam atvēlēja Kultūras ministrija. Jāpiebilst, ka no zemes izraktie koka ūdensvada posmi, kas netika restaurēti, oriģinālā izmērā glabāsies arī uzņēmumā „Liepājas ūdens”.
