"Jānis Ozols bija gan elektriķis, gan kurinātājs un labi zināja šos pagrabus. No 1943.gada rudens līdz 1944.gada 6.jūnijam viņi ar sievu šeit slēpa dvīņubrāļus Lipmanovičus, kurpnieku Ābelu, kuram mēs vārdu nezinām, Jāzepu Grundmani no Jēkabpils, Gurviču un medicīnas studentu Albertu Hercfeldu, kurš vienīgais vēlāk izdzīvoja,” turpina Tomsone.
Ieeja uz malkas pagrabiem, kur viņus slēpa, bija pa lielajiem vārtiem no Merķeļa ielas. Tomsone atklāj, ka ebrejiem nācies no šīs mājas aiziet, jo policija pratinājusi gan Liliju Ozolu, gan viņas vīru Jāni, bet ģimenē auguši divi mazi bērni – dvīnīši. Nācies būt ļoti piesardzīgiem.
"Viņus pratināja, jo tepat blakus bija dārglietu veikals, kurš acīmredzot bija apzagts, tāpēc policija pārmeklēja arī pagrabus.
Tikai tāpēc, ka Jānis Ozols ļoti labi zināja, kur var paslēpt cilvēkus, viņus neapcietināja. Izstādē ir redzamas divas atslēgas no šiem pagrabiem, un viena no šīm atslēgām ir saliekama, lai var ielikt dāmu somiņā.
Mums šīs atslēgas atnesa Lilijas un Jāņa mazdēls Edgars Ozols. Pārējās atslēgas tika ieliktas Jānim un Lilijai zārkos, kad viņus apglabāja,” atklāj Tomsone.
No 4. maija izstāde “Latvijas gadsimts” – vērienīgākais muzeju kopdarbs – skatāma Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, un to veido pusotrs tūkstotis eksponātu no 68 Latvijas muzejiem. Katrs no tiem veido stāstu par to, kas esam.
