"Jebkurai netaisnībai un apspiestībai reiz pienāk gals. Par jebkuru verdzību stiprāks ir brīvības gars. Jebkurus melus agrāk vai vēlāk izgaismo patiesība. Saņemsim vēl ciešāk otra plaukstas un ieskatīsimies viens otram acīs!" Tas ir fragments no vēsturiskās Daiņa Īvāna radio uzrunas, ko cilvēki klausījās Baltijas ceļa laikā 1989. gada 23. augustā. Runas oriģinālais ieraksts nav saglabājies, un tā ierakstīta vēlreiz šogad. Arī citi mūsu valstij tik svarīgās 20.gadsimta nogales notikumi radio un arī citos arhīvos bieži vien saglabāti fragmentāri vai it kā bijuši, bet kaut kur pazuduši.
Runu pārraidīja, bet līdz arhīvam nenonāca
Viena no spēlfilmām, kas top Latvijas simtgadei, ir jaunās režisores Madaras Dišleres "Paradīze ‘89" – atmiņās balstīts stāsts par mazas meitenes pieaugšanu trauksmainajā Atmodas laikā. Tajā nozīmīga vieta atvēlēta Baltijas ceļam, un, filmu veidojot, režisore uzzināja, ka akcijas svarīga daļa bija Daiņa Īvāna runa, ko cilvēki, stāvot sadevušies rokās, klausījās savos radioaparātos.
Vēloties to iekļaut filmā, režisore pēc runas taujāja Latvijas Radio arhīvā, kur, kā izrādās, šī vēsturiskā ieraksta nav. Tieši tāpat kā nav nevienas intervijas, reportāžas vai sižeta no Baltijas ceļa.
Līdzās Madarai Dišlerei pēc šī skaniskā materiāla vaicā daudzi, un, laikam ejot, arvien biežāk, - diemžēl Latvijas Radio arhīva vadītājai Gunai Rāgai nākas viņiem atteikt.
"No Baltijas ceļa nekādu materiālu nav. Tie, protams, bija. Cilvēki, kas tolaik strādāja, atceras, ka bija tāda runa, ka tā bija ierakstīta, bet kurā brīdī tā palika tikai ierakstītā līmenī... Radio to pārraidīja, bet līdz arhīvam tā diemžēl nenonāca," atzina Rāga.
Patiesos iemeslus var tikai minēt. Visticamāk, tie saistīti ar politisko situāciju tajā laikā – cilvēkos bija nedrošība, bailes, kā viss virzīsies. Ja nu paliek tādi paši laiki, tad tāds ieraksts nebūtu vēlams. Toreiz nezināja, ka 1990.gadā pasludinās Latvijas neatkarību. Vēl var pieņemt, ka tā bijusi ļaunprātība, bet pierādīt to nevar, teica Rāga.
Par to, kā skanēja oriģinālā Daiņa Īvāna runa, nelielu ieskatu sniedz Raita Valtera filmas materiāls. Valters Latvijas Radio atvēlējis nemontētu filmas skaņu, kas radio tagad ir vienīgā skaniskā liecība par Baltijas ceļu.
"Klausoties to materiālu, var saklausīt atsevišķas frāzes no tās runas. Man bija doma kādreiz izmontēt ārā, bet tas būtu tāds ļoti filigrāns darbs. Bet tik daudz mēs varētu mēģināt kaut ko restaurēt no tās runas, bet tie tiešām būtu atsevišķi teikumi, tā diemžēl nebūtu pilna [runa]," teica Latvijas Radio arhīva vadītāja.
Pie vainas vairāku apstākļu kopums
Latvijas Radio arhīvā nav arī otras liktenīgas Daiņa Īvāna runas, kas skanēja 1991. gada janvārī un bija aicinājums doties uz barikādēm. Tāpat ļoti fragmentāri saglabājušās skaniskās liecības no Tautas manifestācijas Mežaparkā 1988. gada oktobrī.
Toties pilnā apmērā ir saglabāts šī paša gada jūnijā notikušais leģendārais Radošo savienību plēnums, kurā Mavriks Vulfsons atklāti paziņo, ka Latvija ir okupēta, kā arī Tautas frontes dibināšanas kongress un vēl arī citas ne mazums svarīgu liecību.
Kādēļ kas viens saglabāts, bet cits tikpat svarīgs ne – šis jautājums, visdrīzāk, vienmēr tā arī paliks bez pilnīgi skaidras atbildes.
Ilggadējais Latvijas Radio tehniskās daļas inženieris Voldemārs Grāvis, atminoties pagātni, pieļauj, ka pie vainas bija vairāku apstākļu kopums.
"Tas viss notika tādā eiforijā, pacēlumā, visi tik domāja – ka varētu kaut ko dabūt cauri, kaut ko pateikt, un par to saglabāšanu daudz neaizdomājās. Bez tam bija arī tāds norādījums – aiz sevis neko neatstāt, ja gadījumā politika pavēršas pretējā virzienā, tad var notikt vēršanās arī pret cilvēkiem. Arī brīvo lentu bija maz, dabūt vairs nevarēja, bija jātaupa, tādēļ raidījumus dzēsa un rakstīja virsū nākamos.
Jārēķinās jau ar cilvēku psiholoģiju arī. 45 gadus tu biji apspiestībā, neko pats nevarēji domāt, un pēkšņi tev dod tādu iespēju, tu jau apjūc arī. Ļoti daudzi cilvēki bija apjukuši," atzina Grāvis.
Vēl ir laiks fiksēt atmiņu stāstus
Tieši deviņdesmitie gadi ir rūpju bērns arī kolēģiem no Latvijas Radio programmas "Klasika", kuri veido Latvijas simtgadei veltītu projektu "100 pirmizrādes", kas ir atskats uz mūsu valsts vēsturē nozīmīgākajām pirmizrādēm – gan teātra, gan kino, gan, protams, operas žanrā.
Daudzas svarīgas 90.gadu liecības nav saglabātas vai zaudējušas skanisko kvalitāti galvenokārt divu iemeslu dēļ.
Toreiz bija pieejams ļoti ierobežots magnētisko lenšu skaits, tādēļ – tiklīdz viens raidījums bija izskanējis, tam rakstīja virsū nākamo, koncertus un operu izrādes. Turklāt šajā laikā sāka rakstīt tolaik jaunajā nesējmateriālā – datu kasetēs, kam, kā atklājās vēlāk, laika gaitā ievērojami zūd tehniskā kvalitāte.
Ar visām minētajām problēmām saskārās "Klasika" redaktore Inga Saksone, kas projektam "100 pirmizrādes" veidoja stāstu par 1998.gadā notikušo operas "Alčīna" pirmizrādi.
"Tas bija svarīgs starta punkts daudzām parādībām, kas pēc tam attīstījās Latvijas mūzikas dzīvē. Daudzi slaveni operdziedātāji iesāka savu ceļu tieši ar "Alčīnu", viņu vidū Aleksandrs Antoņenko. Tādēļ mums bija svarīgs arī šis stāsts par operu "Alčīnu". Kad sākām meklēt materiālus, patiešām atklājās, ka ir šis ieskaņojums, bet tas veikts tolaik aktuālajās datu kasetēs, kurām tehniskā kvalitāte ar laiku pasliktinās," atzina Saksone.
Par laimi, vēl ir iespēja to restaurēt un pārlikt citā nesējā, un tas arī šobrīd tiek darīts, lai vēsturei atstātu gan "Alčīnas", gan citus 90.gados fiksētus svarīgus operu un koncertu ierakstus.
Intervijas, kas savukārt no tiem laikiem nav saglabājušās, ir īstais brīdis ierakstīt tagad.
"Šie 90.gadi nav vēl tik tālu, mēs vēl varam tikties ar cilvēkiem, kas ir bijuši klāt šajos kultūrnotikumos. "Alčīnas" gadījumā mēs tikāmies ar diriģentu Andri Veismani, galvenajiem solistiem.
Tagad ļoti svarīgi sagaidīt atkal Latvijā atbraucam režisori Kristīnu Vuss, kas tagad darbojas ārzemēs. Vienkārši fiksēt šos atmiņu stāstus, kas magnetefonu lentā vairs nav atrodami," teica Saksone.
Palikuši atsevišķi "vizulīši"
Mūsdienās rakstītas intervijas kopā ar daudziem neredzētiem Atmodas laika kadriem veidos arī Romualda Pipara jaunās dokumentālās filmas "Vēsture aiz kadra" pamatu. Filmas centrā būs tie, kas parasti paliek aiz kadra – kino operatori un režisori – viņu veikums un portreti toreiz un viņu atmiņas tagad.
Romulda Pipara filmā iemūžināts kinooperators Andris Seleckis neilgi pirms viņa aiziešanas mūžībā pagājušā gada sākumā.
Šie kadri īpaši spilgti apliecina, cik svarīgi sarunas ar tiešajiem Atmodas laika lieciniekiem neatlikt uz kādu vēlāku laiku, jo tad atkal var nākties nožēlot savu neizdarību un tuvredzību.
Tāpat kā Andris Seleckis, arī topošās filmas autors Romualds Pipars Atmodas gados bija viens no tiem kino cilvēkiem, kas atradās notikumu epicentrā, fiksēja ļoti daudz, bet arī viņš šo laiku sauc par savu sāpju bērnu – jo dažādu iemeslu dēļ daudz kas vērtīgs aizgāja zudumā.
"Tas stāsts sastāv no vairākām daļām. Lentas nebija, zuda ieraksti, jo dažādi spēki jau darbojās. Labi, es varu rādīt ar pirkstiem uz citu neizdarībām, bet es varu parādīt arī pats uz sevi.
Janvāra šaušana… Nošauts mūsu kolēģis Andris Slapiņš, ievainots Gvido Zvaigzne… Es un mans asistents Kristians Luhaers abi filmējam. Skaņu operatora mums nebija, bet viņš ar VHS kameru praktiski filmēja nepārtraukti. Mēs domājām – nu, labi, tā bilde ir, kāda ir, bet vismaz ir skaņa, ir šaušana, tas viss tur ir ierakstīts, trīs stundu kasete. Nākamais rīts. Latvijas Radio ziņo, ka, lūk, vajag noskaidrot slepkavas, ka ir nodibināta prokuratūrā grupa, kas izmeklēs šos notikumus. Ko mēs darām? Mēs šo trīs stundu kaseti tā vietā, lai vismaz to nokopētu, jau deviņos no rīta nesam uz prokuratūru, lai uzvar taisnība. Atdodam to kaseti un liecinām.
Nu vairs nav ne kasetes, ne liecību, nekā. Tā kā laikam pašam jābūt drusku gudrākam, apsviedīgākam, tālredzīgākam. Rezultāts ir tāds, ka mēs esam pie sasistas siles.
Tagad, veidojot filmu "Vēsture aiz kadra", mēs cenšamies savākt to, kas tā kā izslīdējis no rokām ārā, no uzmanības. To saliekot kopā, varbūt kaut ko mēs atkal savāksim. Bet ir zudis tik ļoti daudz, ka tie ir tikai atsevišķi vizulīši, kas palikuši, bet tomēr palikuši," atzīst Pipars.
Laiks, kad ir lielākie vēstures caurumi
Straujās pārmaiņas valstī, līdz ar to arī dažādu iestāžu darbībā, kas no valsts iestādēm kļuva par privātām, 90. gados radīja pamatīgas jukas arī Latvijas Nacionālā arhīva darbībā, līdz ar to daudzas svarīgas liecības par šo laiku arī tur neatrast.
"Tieši 90.gadi ir tas brīdis, kad mums ir vislielākie vēstures caurumi. Tas ir brīdis, kad mainās valsts un mainās organizāciju darbība. Līdz ar to ir tādi brīži, kad īsti nevar saprast, kas par ko atbild, kas kam pieder. Līdz ar to arī arhīvā tas ir tas brīdis, kad viss palicis tādā kā pašplūsmā," atzina Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža.
"Tagad ļoti daudzas iestādes uz [Latvijas] simtgadi meklē savu vēsturi. Mēs varam atrast kaut ko no trīsdesmitajiem gadiem, mēs varam atrast par padomju laiku, bet par otro neatkarību nekā nav.
Jo tanī brīdī visas iestādes ir izdomājušas, ka fotografēs savām vajadzībām, un ko tas arhīvs te jaucās un prasa ko nodot. Es pats fotografēju, pats esmu autors un pats glabāšu. Tad, kad vajag taisīt iestādes vēsturi, tad nekā nav, jo arhīvā nekas nav nodots," stāsta Sprūdža.
Izpalikusi arī kinohroniku veidošana
Daudzus gadus, sākot jau no Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem, arī visu padomju periodu, labs palīgs vēstures dokumentēšanā bija kinohronikas. Tās filmēja līdz 1996.gadam, bet tad līdz ar "Rīgas kinostudijas" privatizēšanu arī šis darbs pārtrūka, un, neraugoties uz Latvijas kino dokumentālistu daudzkārtējiem trauksmes zvaniem, 20 gadu laikā tā arī nav atjaunojies.
Kā netālredzīgu šo situāciju raksturo Valsts kinofotofonodokumentu arhīva direktore Dace Bušante, it īpaši zinot, cik ļoti pieprasītas ar laiku kļūst senāk filmētās hronikas.
"Kinohroniku veidošana ir sāpīgs jautājums arī šodien. Ivars Seleckis to bieži publiski ir teicis, ka tā ir tāda apgrēcīga rīcība pret mūsu valsts vēsturi, ka mēs vairs neveidojam hronikas.
Tam būtu jābūt valsts pasūtījumam. Mūsu kolēģi Lietuvā to joprojām dara. To var izdarīt, un varbūt, ka no kāda brīža to vajadzētu darīt," teica Bušante.
Aicina dalīties ar ģimenes arhīvu
Latvijas Nacionālā arhīva darbinieki ir ļoti pateicīgi tām iestādēm un arī privātpersonām, kas, jūtot atbildību vēstures priekšā, dalās ar saviem materiāliem gan par senāku vēsturi, gan arī mūsdienām.
"Mēs ļoti priecājamies par katru zvanu, kad mums zvana un saka, ka vēlas nodot kādas ģimenes fotogrāfijas vai kādus citus materiālus.
Citreiz pie mums nonāk vērtīgi atradumi. Piemēram, remontējot dzīvokli, cilvēki atrada čemodāniņu, kurā bija brīnišķīgas 19.gadsimta beigu fotogrāfijas – kādas dzimtas vēsture.
Es varu tikai aicināt uzticēties arhīvam un pārskatīt savus ģimenes arhīvus, un dalīties ar tiem. Mēs varam arī uztaisīt kopijas. (..) Līdz ar to mēs varam saglabāt kādu daļiņu no mūsu vēstures nākotnei un par to būt priecīgi," teica Bušante.
Nacionālā arhīva darbinieces aicina neaizmirst par to, cik svarīgi ir dalīties arī ar tieši šobrīd nozīmīgiem dokumentāliem materiāliem, jo – nepaies ilgs laiks – kad mums pašiem un arī nākamajām paaudzēm tie jau būs kļuvuši par būtisku vēstures liecību un zīmi.
