Avīžnieku tauta

Trešās atmodas un Latvijas neatkarības atjaunošanas posma izdevumi

Avīžnieku tauta

Latviešu trimdas prese - laikraksti un žurnāli 20. gadsimta otrajā pusē Rietumos

90. gadi - dinamisks laiks Latvijas preses ainavā

Latvijas preses ainava 90. gados – uzsisto punu un gūto mācību laiks

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Pagājušā gadsimta 90. gados Latvijas preses ainavā raksturo vairāki faktori – jaunu izdevumu rašanās, Preses nama ieņemšana, spontāna preses privatizācija, laikraksta "Diena" dibināšana. Tas viss atstāja mācības par nepieciešamību presei ieturēt kritisku distanci no politikas, Latvijas Radio raidījumā "Avīžnieku tauta" stāstīja mediju vēsturnieks, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants.

Pagājušā gadsimta 90. gadi bija jauns, spilgts pārmaiņu laiks Latvijas drukāto mediju videi. Šajā laikā no preses skatuves nozuda vai teju līdz nepazīšanai transformējās lielais vairums preses izdevumu, kuri bija iznākuši periodā pirms neatkarības atgūšanas. Tapa jauni izdevumi, kuri lielākoties pastāv joprojām un veido mūsdienu Latvijas lasāmās preses ainavu.

Dimants gan norādīja, ka jaunie izdevumi radās jau atklātības jeb "glasnostj" laikā, kas sākās 1986. gadā.

Tolaik parādās laikraksts, kas ir izdzīvojis līdz pat mūsdienām, toreiz tā bija "Lauku Avīze", tagad "Latvijas Avīze". Tā tapa tā dēvēto Breša zemnieku reformas laikā. Šis izdevums kļuva ļoti populārs, jo talantīgs bija tā redaktors Voldemārs Krustiņš, kura arī pirms tam vadītie izdevumi, žurnāls "Lauku Dzīve" un laikraksts "Padomju Jaunatne", bija ļoti populāri.

"Līdzīgi kā, ja skatāmies uz pirmo neatkarības laiku, tad no laika pirms neatkarības palika viens galvenais laikraksts "Jaunākās Ziņas", šeit būtībā, kas palika un vienīgais, kas izdzīvoja tiešām ilgstoši, tā ir tagadējā "Latvijas Avīze"," norādīja Dimants.

Kā otru 90. gadus raksturojošu faktoru mediju vēsturnieks minēja Preses nama ieņemšanu, kas saistās arī ar tehnikas izvākšanu un jaunu telpu meklējumiem izdevumiem. 

"Tur bija strīds par to, kam pieder Preses nams. Formāli tā bija Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas izdevniecība, bet jaunā valdība teica, ka tas tomēr ir valsts īpašums. Alfrēds Rubiks, Latvijas Komunistiskās partijas, tā teikt, vadonis, nepiekrita, un OMON vienība ieņēma Preses namu," stāstīja Dimants. 

"Viss bija pašiem jāglābj, jāiznes un jāatrod jaunas telpas."

Un tas noveda pie trešā faktora, kas raksturo 90. gadu Latvijas preses ainavu, ko var dēvēt par spontāno privatizāciju.

"Presē tas bija ļoti uzskatāmi – pēkšņi redakcijas faktiski kļuva par šo izdevumu īpašniecēm. Tie, kas reāli tajā laikā tur strādāja, tie arī privatizēja, vēlāk arī oficiāli, bet no sākuma de facto. Nebija jau nekāda privatizācijas konkursa, kur varētu kādi citi pieteikties," skaidroja Dimants. 

"Sava loģika tur, protams, bija, jo tiem cilvēkiem bija savas zināšanas, bet trūka kapitāla.

Protams, arī zināšanas bija ierobežotas, ja mēs runājam par mediju tirgu, mārketingu un tamlīdzīgi, jo padomju sistēmā redakcijas tikai rakstīja," atzina Dimants.

Līdz ar to mediju darbiniekiem pašiem nācās apgūt reklāmas un mārketinga prasmes, lai izdzīvotu. Dimants vērtēja, ka nozīmīgs notikums 90. gados bija arī laikraksta "Diena" dibināšana. 

"Tas bija 1990. gada 23. novembris. Tur bija no sākuma tā īpatnējā lieta, ka tas bija tomēr valsts izdevums ar tām pašām funkcijām, ko tagad "Latvijas Vēstnesis" veic," stāstīja Dimants. Bet jau divus gadus vēlāk, 1992. gadā, notika "Dienas" privatizācija, piesaistot ārzemju investoru no Zviedrijas un investori no Latvijas.

Viņš norādīja, ka tajā laikā "Diena" uzsāka to, ko pēc tam pakāpeniski pārņēma arī citi laikraksti – konsekventi nošķirt ziņas no redakcijas vai žurnālistu viedokļiem. Nākamajos gados notika liela mediju konkurences cīņa, un jau 90. gadu pirmajā pusē "Diena" sāka uzvarēt. 

""Diena" izrādījās tāds modernizācijas aģents, ja tā var izteikties. "Diena" zināmā mērā kā Latvijas Republikas laikraksts pārņēma to līniju, ko savulaik "Atmoda" – par neatkarību, par demokrātisku, tiesisku valsti. "Dienas" loma bija ļoti svarīga.

Tas bija laiks, kad avīze vadīja valsti lielā mērā. Es nedaudz tikai pārspīlēju, jo patiešām avīzes ietekme bija tāda, ka ministri lasīja, valdība lasīja un zināmā mērā reaģēja," uzsvēra Dimants. 

Bija saplūdusi jaunās valsts valdība ar jauno presi, bet "Diena" to sāka nodalīt un ievērot kritisku distanci, diemžēl ilgtermiņā ar mainīgiem panākumiem, jo vēlākā periodā tieši kritiskās distances trūkums un oligarhu pārraudzība noveda pie "Dienas" sabrukuma. 

Tieši tāpēc, atbildot uz jautājumu, kas ir būtiskais mantojums, ko pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi ir atstājuši Latvijas presei, mediju vēsturnieks vērtēja, ka tās ir mācības par nepieciešamību presei nošķirties no politiķiem. 

"Galvenais mantojums ir mācības; mācības, ka tiešām nevajag identificēties ar politiķiem, vajag ieturēt kritisku distanci. Tas bija process, kas sākās jau zināmā mērā ar "Dienu", kā rezultātā tika gūti arī ne tikai puni, bet bija tiešām sagrāve. Bet ne velti uz tām drupām izveidojās žurnāls "Ir". Tagad tās mācības ir gūtas. Domāju, ka tas ir galvenais, ka ir iedibināta tomēr neatkarīgas preses tradīcija, lai gan mums tam bija vajadzīgi 30 gadi," vērtēja Dimants.

Avīžnieku tauta

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti