Latvijas pērles

Rīgas Augšāmcelšanās luterāņu baznīcas stāsts no pirmsākumiem līdz mūsdienām

Latvijas pērles

Pāles pagasta tiesu protokoli un Aspazijas tērps masku ballē Limbažos

Zaļā jeb Zaļenieku muiža, kur senlaikos tiešām dzīvots zaļi

«Latvijas pērles»: Zaļā jeb Zaļenieku muiža ar tenisa kortu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Zaļās jeb Zaļenieku muižas lielākais interjera lepnums ir marmora kamīns, taču apskates vērta ir arī starveida parketa grīda, pati muižas fasāde, kurā saglabājies oriģinālais apmetums, profilējumi un dekoratīvās detaļas. 

Nama vēsture sākās ar 1768.gadu, kad Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons pavēl jaunajai būvei izsniegt 200 000 ķieģeļu. Muiža uzcelta laikā no 1768.līdz 1775.gadam pēc arhitekta S.Jensena projekta.

Zemgalē esošā Zaļenieku muiža-pils kā arhitektūras piemineklis reprezentē stilistisku sintēzi starp baroku un klasicismu. Laika gaitā pils īpašnieki un interjers mainās, bet ēka pastāv un ir pilna dzīvības vēl šobaltdien.

Zaļā muiža un pils

Sendienās muižā zaļi ir dzīvojuši gan Bīroni, gan vēlāk Šēpingu un Mēdemu dzimtu pārstāvji. To laiku saimniekošanas liecības - puķu māja, vīna māja, firziķu ēka – nav saglabājušās. Toties pils parkā slejas tajos laikos stādītā lapegļu audze un pāri tai – augstākā egle visā Jelgavas novadā. Teju 50 metru garo koku stādījuši pirms vairāk nekā 200 gadiem.

Bet pati galvenā seno dienu lieciniece – Zaļenieku muiža – sevī glabā gan vēstures stāstus, gan audzina topošos lauksaimniekus un restauratorus.

"Tā ir pils, bet senais nosaukums ir Zaļā muiža. Muiža ir saimnieciska vienība, bet pils ir māja.

Tā ir ēka, kurā šobrīd ir apmetusies Zaļenieku komerciālā un amatniecības vidusskola," klāsta Zaļās muižas-pils gide Valija Barkovska. Pēc viņas sacītā, visu 20.gadsimtu pēc agrārās reformas šajā ēkā mitinās skolēni.

Barkovska stāsta, ka šodien ēka izskatās majestātiski, pateicoties arī tās baltajiem un spožajiem skursteņiem. Tie restaurēti uz pils jubileju 2010.gadā. "Tādai vecai dāmai jaunas, baltas cepures ir uzliktas," noteica gide, norādot – no ārpuses muiža šodien ir tāda pati kā Bīrona laikā.

Ernsta Johana Bīrona dēls Pēteris muižā dzīvoja līdz 1795.gada. "Ne jau katru dienu uzturējās, bet šad un tad kā medību pili, kā tādu izklaides un izpriecu vietu Zaļo muižu viņš izmantoja." 

Muiža ar tenisa laukumu

Vēl, lūkojot pils apkārtni, Valija Barkovska stāsta par parku, kura paplašināšanā un pārveidošanā savulaik roku pielicis arī zināmais Rīgas parku un dārzu vadītājs Georgs Kūfalts.

Līdzās ziediem, krūmiem un kokiem bijis arī tenisa laukums. "Parkā ir bijis grāfienes tenisa korts. Šobrīd tā ir tāda iecienīta vietējo cilvēku un arī novada cilvēku Līgo svinēšanas vieta – Jāņkalniņš," stāsta Barkovska.

Tenisa korts veidots 19.gadsimta beigās, 20.gadsimta laikā, kad muižas īpašnieks bija Aleksis Šēpings.

"Ir jābūt lielai iztēlei, lai iedomātos, ka tas ir tenisa korts. Es pati to ieraugu tikai tajā līdzenajā virsmā,

ka tā ir patiešām liela, līdzena vieta, placis parkā, kur neaug lielie koki," teica gide.

Bet iztēle nav jāņem talkā, staigājot pa pils iekšieni – senlaiku gars jūtams gan interjerā, gan arī  attēlos, kas sniedz ieskatu pils zālēs un istabās 19.gadsimta sākumā.

Greznākais priekšmets – kamīns

Pilī ir vienas kungu trepes, divas kalpu, 70 logi  un 52 durvis. Vēl Barkovska min tā sauktos aklos logus. Tāpēc, ka savulaik daži logi pils lielajā zālē ir tikuši aizmūrēti, telpā valda lieliska akustika un tur arī apskatāms pats greznākais nama interjera priekšmets.

"Zālē atrodas pats lielākais šīs muižas lepnums. Tas ir marmora kamīns, kas vests no Itālijas," stāsta gide.

Muiža pie rokoko stila kamīna tikusi 19.gadsimtā. Ēkā bijusi arī biljarda zāle, bibliotēka, tāpat atsevišķās telpās ir griestu gleznojumi, kuru daiļumu laika zobs nav spējis aizēnot.

Ar vēlīnā baroka un agrīnā klasicisma pērlēm acis var pamielot muižas "kungu galā", kur līdz ar skaistiem griestu gleznojumiem ir arī zvaigžņu parkets no melnozola. 

"Bet sienas zem vairākām kārtām krāsas te ir it kā marmors. Tātad mākslīgā marmora zīmējums veidots uz sienas un ģeometriski zīmējumi – apļi, svītras. Tie ir no hercoga laika," stāsta gide.

Vēlāk gan sienas virsma sarobota, jo Bīrona dzimtas pēctecis muižā Šēpings gribējis, lai sienas izskatās citādāk – mākslīgais marmora apmetums sarobots, lai varētu uzlikt jaunu. Tiesa, salīdzinot ar padomju laika mālderiem, muižkunga Šēpinga pakļautībā veiktie sienu robojumi tāds nieks vien ir.

Vēl trūkst persiešu tepiķis

Kā teica pils gide Barkovska, šī zaļā pērle pamazām atdzimst,  un tās uzpošanā ikviens var līdzēt. Kaut vai ar jebkāda lieluma lietotu persiešu paklāju.

"Mums vajadzētu kādu vilnas tepiķi, kas atbilstu pils zālei, pils istabai. Varbūt kāds vienkārši kādu persiešu paklāju met ārā (..). Jo vairāk nonēsāts un nodilis, jo mums arī labāk. Mēs vienkārši to tīru, glītu kādā no pils istabām ieklāsim," noteica gide.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti