Dzirnavas ir celtas 19. gadsimta otrajā puse un darbojušās gan abu pasaules karu laikā, gan arī pēc tam vēl malušas līdz 1962. gadam, kad salūza zobrata ķemmes, un vēl pēc gadiem sapuva arī spārni. Bet koka konstrukcijas dzirnavu iekšpusē var aplūkot vēl tagad.
Vēsturnieks Rolands Puriņš 1987. gada izdotajā grāmatā "Senās vējdzirnavas" par Ūziņu dzirnavām raksta: "Latvijā ir zināmas tikai vienas holandiešu tipa vējdzirnavas, kam ir sešstūrains no laukakmeņiem mūrēts korpuss".
- Dzirnavas no kļavas un ābeles
- Peļu un žurku atbaidīšanai
- Miltu vietā glabā cementu
- Dzirnavas Sibīrijas bērniem
Dzirnavas ar trim durvīm
Dzirnavu saimniece Anita Reihenbaha, kuras tēvs bija pēdējais melderis šajās dzirnavās, stāsta – dzirnavām ir kopumā trīs durvis, kuras izmantoja atkarībā no vēja virziena.
Ja vējš pūtis no rietumiem, tad izmantotas durvis, kas bija pretējā – austrumu pusē, ņemot vērā, ka dzirnavu spārni bijuši 10 metrus gari un 1,5 metrus plati.
Reihenbaha klāstīja, ka dzirnavām ir trīs tā sauktie darba stāvi un ceturtais – kur bijuši visi mehānismi.
Dzirnavu iekšienē viss pamatā būvēts no koka – kļavas un ābeles, bet "centrālā ass", kuras garums ir 10 metri, bet diametrs 60 centimetri – no priedes.
"Varēja piebraukt ar zirdziņu klāt. Izlika ārā maisus, kurus ar ierīci uzvilka augšā uz trešo stāvu. Vajadzēja bērt no trešā stāva iekšā bunkuros, kas ir divi. Nonāca uz otro stāvu, kur dzirnakmeņi tos samala un nonāca atpakaļ uz pirmo stāvu, kur [miltus] iebēra maisā," stāstīja dzirnavu saimniece.
Būve āderu krustpunktā
Dzirnavas celtas āderu krustpunktā – lai žurkas un peles nenāktu. "Tas bija ļoti svarīgi, lai dzirnavās, kur ir graudi un milti, nebūtu grauzēju. Tādēļ dzirnavas tika celtas āderu krustpunktā,” piebilda Ūziņu bibliotekāre un novadpētniece Gunita Kulmane. Un grauzēji dzirnavās patiesi neesot nākuši.
Kulmane zināja teikt, ka precīzs dzirnavu celšanas sākšanas gads nav zināms.
Iespējams, dzirnavas sākts celt ap 1860. gadu, bet ap 1880. gadu tās pārbūvētas.
"Tad tas 1880.gads arī tiek minēts kā dzirnavu celšanas gads,” teica novadpētniece, norādot – dzirnavas celtas ļoti smilšainā zemē un tās pamatos divu metru dziļumā guldīti ozola baļķi, lai ēka stabili stāvētu.
Dzirnavas cēlusi Neibergu ģimene, konkrēti saimnieks Kristaps Neibergs. Vēstures arhīvos parādās arī Bērziņu ģimenes vārds dzirnavu tapšanā.
"Tā vēsture nedaudz sāk šķobīties (..). Šķiet, ka Neibergi ir ieprecējušies mājās „Bērziņi”, un saimnieka meita ir bijusi Bērziņa. Bet grūti pateikt, tas bijis 150 un vairāk gadus atpakaļ," stāstīja novadpētniece.
Miltu vietā cements
Kā rakstīts Puriņa grāmatā "Senās vējdzirnavas: "Dzirnavu laišana darbā plašai apkārtnei bija liels notikums. Tad pie izpušķotām vējdzirnavām piebrauca malēji un pēc senas tradīcijas pirmo dienu mala par brīvu. Bijušā Jelgavas apriņķa Zaļenieku pagasta vējdzirnavas Vecgada vakarā darbu beidza pulksten 15 un pēdējā malēja labību samala par brīvu."
Kulmane zināja sacīt, ka dzirnavās bijis viens strādnieks. "Nebija jau nemaz tik daudz to malēju. Un ne jau visi vienā dienā [veda malt graudus]," sacīja novadpētniece.
Pēc viņas teiktā, tuvējā apkaimē bijušas vairākas dzirnavas, tostarp dažus kilometrus attālumā esošās Maijpuķīšu dzirnavas, kas beidza pastāvēt pirms Pirmā pasaules kara.
Ūziņu dzirnavas čakli mala līdz 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem, un, kad tās palika bez dzirnavnieka, tad tur ierīkoja cementa noliktavu.
No cementa atliekām dzirnavas tika atbrīvotas tikai 2015. gadā, bet arī padomju gados tur ir darbojušies entuziasti, lai saglabātu šo celtni.
Dzirnavas Sibīrijas bērniem
Tagadēja dzirnavu saimniece stāsta – viņas tēvs par pēdējo dzirnavnieku Ūziņos kļuva 1958. gadā pēc atgriešanās no izsūtījuma Sibīrijā. Uz turieni no savām mājām tika izsūtīts gan tēvs, gan māte. "Tur viņi apprecējās, un tur piedzimām visas trīs mēs," stāstīja Reihenbaha.
Viņa atzīmēja – pēc atgriešanās no Sibīrijas ģimene nevarēja apmesties ne tēva bērnības mājā Aizputes pusē, ne arī mātes. Taču Ūziņu dzirnavu saimnieks bijis draugos ar tagadējās dzirnavu saimnieces māti. "Tā kā bērnu viņam nebija, sieva bija mirusi, viņš piedāvāja palikt tepat pie viņa,” stāstīja Reihenbaha. "Papu viņš pieņēma kā dēlu.
Visu kaut ko darīja [kopā], abi ļoti labi sapratās. Bites bija, arī šeit dzirnavās strādāja. Un viņš uzrakstīja testamentu," teica dzirnavu saimniece.
Tagad dzirnavas uzrauga Reihenbaha meitas, kas arī dzīvo to tuvumā. Dzirnavu tālākais liktenis ir atkarīgs no finansēm un sabiedrības intereses, bet, kā teica Kulamane – dzirnavas šobrīd ir iekonservētas un tās nesabruks.
Vēl jāpiemin, ka nesen filmētā Latvijas Televīzijas seriāla "Saplestā krūze" vairāki skati tapuši arī šajās dzirnavās. "Filmā tās ir ar spārniem, dabā dzirnavām spārnu nav. Modernās tehnoloģijas spēj visu. Filmā tām dzirnavām ir tapuši spārni," piebilda Kulmane.
