Par Preiļiem ziņas ir jau no 12. gadsimta, kad tur bijusi apdzīvota vieta. Liela ietekme uz Preiļu attīstību vairāku gadsimtu garumā bijusi no Vācijas nākušajai grāfu Borhu dzimtai, kas Preiļos valdījusi apmēram pustūkstoti gadu.
Kapela un Borhu kapenes
Preiļu parka ne pati senākā, bet vienīgā ēka, kas pilnībā ir atjaunota – tā ir muižas kapela, kas celta 19. gadsimta sākumā. Kapela divas reizes izdemolēta padomju varas gados. Ēka pirms desmit gadiem restaurēta, un tagad tur atkal notiek katoļu draudzes dievkalpojumi.
"Šī teritorija, protams, sākumā piederēja Jersikas ķēniņam un vēlāk pēc Krusta kariem šeit apmetās Borhu dzimta, un Preiļi kopš tiem laikiem piederēja Borhiem, gandrīz pāri par 500 gadiem. Sākumā Borhi šeit nedzīvoja. Viņiem vienkārši šeit bija muiža, kas viņiem pelnīja un deva ienākumus, bet vēlāk, kad muižu mantoja Jozefs Heinrihs Borhs (..), viņš šeit sāka dzīvot, arī iedibināja šo parku un uzcēla šo kapelu," stāsta Maksimovs.
Pēc viņa teiktā, kapela Preiļu muižas parkā uzcelta 1817.gadā. "Kāpēc to cēla? Grāfam bija tāda doma, ka šeit viņš grib būt apglabāts, un [kapelas] augšējā daļa ir veltīta reliģiskām ceremonijām, tā kā tur ir altāris. Bet pagrabā ir kapenes," stāsta Preiļu muzeja speciālists.
Viņš bilst, ka tūristus gan vairāk interesē ne skaistā kapela ar renesanses stilā gleznotajiem mākslas darbiem, bet gan grāfu kapenes, kas atrados zem kapelas.
Jo sevišķi skolas bērnus vilina šī vieta, kur var uzmest skatu, šausmināties un brīnīties par vairākus simtus gadus seniem cilvēku kauliem.
Muzeja speciālists norāda, ka 2008.gadā tur bija arheoloģiski izrakumi un tad uzietas apbedījumu paliekas. "Tā kā šeit [padomju laikā] viss bija izdemolēts, visi kauli bija sajaukti, tas, ko izdevās atrast, ir salikts šajā stendā," klāstīja Maksimovs, norādot, ka kapenēs zem kapelas apglabāts grāfs un viņa sieva, kā arī muižas garīdznieks un vēl daži cilvēki.
Arheoloģiskajos izrakumos uziets arī jezuītu garīdznieka koka krusts, kas atjaunots un šobrīd glabājas Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā.
"Viens no interesantākajiem atradumiem šeit bija arī Preiļu muižas īpašnieka Jozefa Heinriha Borha Maltas ordeņa tērpa fragments – vestīte, kas šeit tika atrasta, kas arī glabājas muzejā."
Atrastais tērpa fragments ir unikāls ar to, ka līdz šim par tērpiem varēja uzzināt tikai no 19.gadsimta sākuma portretiem. "Nevienā muzejā ne Krievijā, ne Latvijā šādi tērpu fragmenti nav saglabājušies," zināja teikt muzeja speciālists.
Tērpa fragments nu ir restaurēts un pagaidām atrodas Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krātuvē. Muzeja darbinieki sola, ka uz pavasara pusi arī apmeklētāji varēs aplūkot šo mundiera fragmentu.
Unikālais parks ar retiem kokiem
Preiļu muižas parks ir viens no skaistākajiem ainavu parkiem Latvijā. Parks aptuveni 40 hektāru lielā platībā glabā gan retas koku šķirnes, gan dažādā stāvoklī esošas drupas – vēstures liecības par grezno dzīvi, kad še valdīja no Vācijas nākusī Borhu dzimta un viņu īpašumos strādāja aptuveni 5000 zemnieku, tai skaitā zirgu puiši, kas skaistā neogotikas stilā celtā stallī aprūpēja grāfa rikšotājus.
Pašreiz staļļa ēka ir kritiskā stāvoklī, tai ir sastiprinātas sienas."Šai ēkai vēl bija jums vēl līdz 1949. gadam. Pēc tam notika ugunsgrēks un kopš tā laika nav mēģināts atjaunot," atklāja Maksimovs. Pa kreisi no staļļiem bija vecā pils, par kuras esamību liecina vien drupas.
"Tā pēc skaita bijusi jau trešā. Pirms tam bijušas vēl citas pilis. Borhiem laikam tā kļuva par šauru. Viņi izdomāja, ka vajag uzcelt jaunu pili un sāka celt jau ceturto, jauno pili.
Šī, var teikt, ir mūsu pilsētas pērle. Pils jau tajos laikos fascinēja daudzus ceļotājus, par to rakstīja avīzēs - redz, Preiļos ir uzcelta fantastiska ēka (..)," stāstīja muzeja speciālists.
Preiļu novada mājaslapā lasāms, ka Preiļu vēstures mantojuma lielākais lepnums ir Preiļu muižas komplekss ar skaisto parku. Neapšaubāmi greznākā celtne tur bijusi jaunā pils, kas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Tās stils izteiksmīgi raksturo romantisma periodu Latvijas muižu mākslas un sabiedriskajā dzīvē. Tiesa, tagad no senās godības pāri palikušas tik sienas un torņi, taču, arī tos uzlūkojot, var redzēt, kāda pērle tur agrāk ir bijusi.
Preiļu jaunajā pilī 20.gadsimta 20.-30.gados atradusies lauksaimniecības skola, bet pēc Otrā pasaules kara - arī vidusskola, pionieru pils, līdz 1979.gadā kādā februāra naktī pils nodega. "No krāsns izcēlās ugunsgrēks, un pils nodega," stāstīja muzeja speciālists.
Šobrīd pili apjož nožogojums, un tuvākajā nākotnē ir paredzēts restaurēt ēkas fasādi un uzlikt pilij jumtu, citādi uz mūriem augošie koki mulsina gados jaunākos ekskursantus.
"Bērni dažreiz jautā, vai Borhiem uz jumta bijusi kāda oranžērija."
Jaunajā pilī Borhu dzimtas pēcteči uzturējušies neilgu laiku, jo pēdējais īpašnieks – Mihaels Borhs – 1866.gadā savus īpašumus sāka strauji izpārdot un pārcēlās dzīvot uz Vitebsku. Taču šī Mihaila onkulis Johans Mihails Borhs savas dzīves laikā tur atstājis paliekošas pēdas ne tikai kā dižciltīgs muižnieks, bet arī kā vēsturnieks un literāts. Viņa veidotā Varakļānu pils bibliotēka uzskatāma par vienu no vērienīgākajām privātajām grāmatu kolekcijām. Un savulaik daļa grāmatu pārvesta uz Preiļiem pie brāļadēla Mihaela Borha.
Preiļu muižas spoku plejāde
Protams, ka katrai cienīgai senai pilij vai muižai ir savs spoks, un arī Preiļu muižas celtnē tāds mītot. Tur, kā stāsta vietējie, spokojas viena no Jozefa Heinriha Borha meitām. Viņa bija iemīlējusies vienā no saviem skolotājiem.
"Abiem bija stipra mīlestība, un vecāki, protams, neļāva viņiem precēties. Skolotājs neizturēja un nošāvās pie pils sienām. Meita dzīvoja kādu laiku, bet bez savas mīlestības vairs nevarēja. Ko viņa izdarīja? Viņa uzkāpa pils tornī un pakārās. Kopš tiem laikiem runā, ka baltā dāma šeit dažreiz parādās vakaros un biedē cilvēkus," zināja teikt muzeja speciālists vēstures jautājumos.
Taču arī vecajai pilij ir savs spoks – tur apmetusies jaunuve, kuru savulaik it kā ir iemīlējis Mihails Jozefs Borhs. Viņa tēvs to neesot gribējis un izdomāja viltību. "Viņš lūdzis savam dēlam braukt uz tirgu un nopirkt dārglietas kāzām, un, kamēr dēls braucis, tēvs paņēma jauno meiteni un iemūrēja pils sienā," stāstīja Maksimovs, norādot, ka 1929.gadā, kad strādnieki jauca vecās pils daļu, pamanījuši sienā tukšu telpu. "Vai bija kauli, to nezinām, bet šī leģenda ceļo"
Ar to spoku krājums Preiļu parkā nebeidzas – vēl tur spokojoties kāds mednieks. Viņu lika aprakt dzīvu muižas saimniece par to, ka viņš izšāva brīdī, kad muižkungs Jozefs Heinrihs Borhs bija pārņemts ar sava parka skaistuma apjūsmošanu un pēkšņā skaļuma dēļ dabūja sirdstrieku. "Runā, ka viņš nomira, citi saka, ka nenomira," piebilda muzeja speciālists, norādot, ka versijas par muižkunga likteni ir dažādas.
Ierakts mednieks, iemūrēta zemnieku meita, pašnāvniece no Borhu dzimtas un vēl šai netveramajai parka apdzīvotāju kompānijai var pieskaitīt mājskolotāju, kas nošāvās pie pils – iznāk tāda jauka četrotne, kas pilnmēness naktīs ālējas pa Preiļu pils parku.
Bet, runājot nopietni, ticams stāsts ir par pēdējo no Preiļu Borhiem, kuram bijusi saistība ar krievu rakstnieku Fjodoru Dostojevski.
