Sena apmetnes vieta Vaļņu kalnā, vācu ordeņa pils drupas, divas baznīcas, pils un muižas parks – šīs ir vietas, ko Amatas novada Nītaurē ekskursantiem parasti izrāda Nītaures vēstures zinātāja un gide Dace Eipure. Dažām no Nītaures pērlēm arī veltīts Latvijas Radio jaunā raidījuma "Latvijas pērles" otrais stāsts.
"Nītaure ir interesanta arī ar to, ka mums ir divi sateces baseini – ir Daugavas sateces baseins, un Nītaure ir arī Gaujas sateces baseinā. Mums sākās vairākas upes. Mums sākās Amata, mums sākās Līgatne," stāsta Nītaures gide Dace Eipure. Viņa savu stāstu par Nītauri sāk ar skotu izcelsmes dzimtu Fermoriem, kuru vārds ir cieši saistīts ar Nītauri.
Fermoru laiks Nītaurē
Gide klāsta, ka "Fermors vecākais" nāk no Skotijas – viņš nonāca Krievijā un nokļuva dienestā pie krievu cariem. Viņa dēls Vilhelms Fermors dzimis ir Krievijā, un viņu par uzvaru septiņgadu karā, kurā iesaistījās visas 18. gadsimta Eiropas lielvalstis, apdāvina Krievijas ķeizariene Elizabete. Ģenerālis Fermors 1759.gadā saņem vairākus īpašumus tagadējā Latvijas teritorijā, arī Nītaures muižu.
"Viņš izvēlas dzīvot Nītaurē, uzceļ sev māju, kur pārsvarā pavada vasaras, bet pa ziemu, protams, viņš ir prom cara galmā ar visu ģimeni. Paiet neliels laiks un viņam pievieno arī grāfa titulu," stāsta gide.
Līdz ar to Fermoru dzimta iegūst arī savu ģerboni, kur attēloti divi brieži un kur ievīts arī Krievijas cara simbols – divgalvainais ērglis.
Fermoru dzimta dzīvoja Nītaures pilī, kur blakus pamazām ierīkoja parku, izraka dīķi. "Nītaures muižas nosaukums jau bija, apdzīvota vieta sakarā ar Vaļņu kalnu – seno apmetnes vietu, ordeņa pili… Bet, varētu teikt, ka Fermoru dzimta iedzīvojās un izvērsa saimniecisko darbību Nītaurē," klāstīja Eipure. Muižas kompleksā iekļāvās ne tikai muižas veļas māja - "vašūzis", bet arī muižas suņu kapsēta.
"Bija medību suņi, bija dāmām suņi, bija savi mīluļi. Jūs redziet, cik ļoti toleranti muižas iemītnieki izturējās pret saviem aizgājušajiem mīluļiem," nosaka Eipure.
Nītaures muižas pils pēc nodedzināšanas 1928.gadā atkal ir atjaunota kā pamatskola.
Baznīca uz pils drupām
Pateicoties Vilhelmam Fermoram, Nītaure tika pie jaunas baznīcas, kas uzslieta uz vācu ordeņa pils drupām. "Redziet, vecā Nītaures baznīca, kas izturēja poļu un zviedru laikus.. Koka baznīciņa bija sagruvusi. Un viņš uz ordeņa pils drupām izdomāja celt jaunu baznīcu, ko arī izdarīja. Viņa sieva šīs būvniecības laikā mirst. Tāpēc baznīcu nosauca savas sievas Dorotejas vārdā."
Mūsdienās baznīcu gan šādi vairs nesauc, atzīst gide Eipure. Vēlāk dievnams saukts par Katrīnas baznīcu, bet tagad to vienkārši dēvē par Luterāņu draudzes baznīcu.
Baznīcā iekšā tika iebūvēta kungu loža, kas atradās labajā pusē pašā priekšā. "Tieši skatītāju priekšā pacēlās liela loža, tieši kancele pretim.
Un tur sēdēja Fermoru ģimene ar saviem draugiem, paziņām, tātad – izredzētā sabiedrība," stāstīja Eipure.
1.Pasaules karā baznīca sabombardēta. Dievnams atjaunots Paula Kundziņa vadībā un no jauna iesvētīts 1928. gadā. Tiesa, baznīcas kungu ložu vairs neatjaunoja, bet vieta, kur tā atradās, arvien ir redzama, atzīst gide.
Luterāņu baznīca pārdzīvojusi 2. Pasaules karu un arī padomju laiki celtni nav skāruši. "Padomju laikā baznīca izdzīvoja, pateicoties vienai kundzītei, parastai kalponītei Austrai Vanagai, kura mācēja nosargāt baznīcu no vandāļiem," stāsta Eipure, norādot, ka Vanaga bija vienkārši draudzes locekle, vēlāk arī draudzes vecākā.
"Padomju laikos to jau nedrīkstēja tā popularizēt, bet viņa atļāvās. Atļāvās vienkārši sargāt baznīcu. Austra Vanaga vēl par lielu daļu savas naudas savā laikā uzlika baznīcai jumtu,"
atzīst Eipure un piebilst, ka tas esot noticis "agrajos padomju laikos".
Lai izjustu baznīcas garu, ir jāuzkāpj baznīcas tornī un pie ērģelēm, kuras gan pašlaik ir remontā. "Ļauju izbaudīt baznīcas torni, uzkāpt augšā, apskatīties, kādas izskatās ērģeles tuvumā un to torņa smaržu, pieskarties baznīcas zvanam," stāsta Eipure.
Baznīcas zvanu uzstādīja 1929.gadā un to arvien rotā uzraksts – "Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts". Baznīcas torņa iekšpuse bagātīgi ir "dekorēta" ar sakaltušiem putnu mēsliem, kas ir skaidra liecība par torņa apakšīrniekiem.
Arī pareizticīgo dievnams
Vēl Nītaurē ir pareizticīgo baznīca, kas celta 19.gadsimta septiņdesmito gadu otrajā pusē. Kristus Piedzimšanas baznīca ir slieta no laukakmeņiem un sārtiem ķieģeļiem, un tā atšķirībā no luterāņu baznīcas ir cietusi padomju laikos. Tur darbināta pat smagā tehnika, bet, par laimi, pamatīgā dēļu grīda to ir izturējusi.
Runājot par pareizticīgo dievnama izveidi Nītaure, Eipure norāda, ka 19.gadsimta pirmajā pusē bijušas "dažādas peripētijas".
"Protams, ja mēs esam [Krievijas] impērijas sastāvā, mums ir jāpieņem arī impērijas ticība. Nu, un par to solīja gan zemi, gan citādus labumus.
Nu, un cilvēki, protams, pārgāja pareizticībā. (..) Vidzemē ik pa brīdim ir pareizticīgo baznīciņas, bet, ja palasa šo baznīcu vēsturi, tad redzam, ka uzvārdi tur ir latviešu."
Eipure atzīst, ka baznīcas vēsturē atrodams, piemēram, Nikolajs Rudzītis. "Jo kristīja un lika pareizticīgo svēto vārdus, bet uzvārds palika tas pats - latviešu. Un dievkalpojumi notika latviešu valodā," stāstīja gide.
Padomju laikos baznīcā atradās graudu žāvētava. "Un kur palika ikonas un kur palika viss iekšējais greznums? To mēs nezinām, bet šī ir viena no skaistām latviešu pareizticīgo baznīcām," teica Eipure,
norādot, ka dievnams tāpat kā atmodas laikā arvien ir remonta stadijā. Baznīcu atjauno viens no vietējiem ļaudīm Pēteris Ķauķītis, kam tēvs savulaik bija strikti noteicis: "Pēteri, dzīvo kā gribi, tikai baznīcu neaizmirsti. Un viņš cirta savu mežu un naudu ieguldīja baznīcā."
"Kad nāk ekskursantu grupa, tad es parasti uzlieku ieskaņojumu ar pareizticīgo dziedājumiem un tad, veroties ikonās, cilvēki sajūt šīs celtnes diženumu un garu," savu stāstu par Nītauri noslēdz tās vēstures zinātāja un gide Eipure.
