«Latvijas pērles»: Krāšņā Lūznavas muiža ar kapelu un Madonnas statuju

Muižu projektēja un tajā uzturējās poļu izcelsmes dzelzceļa būvju inženiera Staņislava Kerbedza ģimene. Vasarās muižā pulcējās Kerbedzu draugi un paziņas no mūzikas un mākslas aprindām. Tur uzturējās un strādāja mākslinieki, mūziķi, literāti un tēlnieki.

"Māksla, mūzika, daba, vide – tas ir tas pamatkodols, ap ko arī šī rosība notikusi," tā stāstu par Lūznavas muižu iesāk tās tagadējā pārvaldniece Iveta Balčūne.

No viena poļa otram

Pirms Staņislava Kerbedza īpašums Lūznavā piederēja citiem poļu izcelsmes muižkungiem, kuri mazās rocības dēļ iepirkto zemi pārdeva Kerbedzam – tobrīd Krievijā labi zināmam būvinženierim. Viņš bija poļu izcelsmes, dzimis Lietuvā nabadzīgā muižkunga ģimenē, kur īpaši gādāja par bērnu izglītību.

"Tanī brīdī, kad viņš šeit nopērk šo īpašumu, tad arī sākas Lūznavas muižas stāsts, jo, balstoties uz viņa Eiropas līmeņa zināšanām gan par arhitektūru, gan par būvkonstrukcijām… Pēc viņa projektiem konstruēti gan tilti Krievijā, gan Polijā, gan tepat Latvijā. Daugavpilī pāri Daugavai ir viņa konstruētais tilts. (..) Tā kā viņš jau ienesa šo pasaules vēsmu šeit," stāstīja Balčūne.

Lūznavas muižas komplekss būvēts jau pēc Kerbedza nāves – to darīja Staņislava Kerbedza meita Jevgēnija Kerbedza kopā ar vīrieti, kuram bija tāds pats vārds kā viņas tēvam – Staņislavs Kerbedzs. "Tas bija vai nu znots, brālēns vai kāds cits radinieks, kurš arī pēc vēstures avotiem bija būvinženieris," stāstīja muižas pārvaldniece.

Muižu sāka būvēt 20.gadsimta sākumā "romantiskā" jūgendstilā – tā tapa laikā no 1905.gada līdz 1911.gadam, būvē izmantojot laukakmeni, arī sarkanos ķieģeļus.

Pēc foto atjauno kapelu

Tagad Lūznavas muiža izskatās tāpat kā pirms 100 gadiem. "Tikai tā ir atjaunota, restaurēta, nekas nav papildu uzlikts, uzkrāsots, aizlīmēts vai paslēpts," teica Balčūne, norādot, ka Lūznavas muiža šodien izskatās tikpat krāšņa, kāda tā bija 20.gadsimta sākumā.

Tā kā arī poļi, tāpat kā daudzi Latgalē dzīvojošie, ir katoļticīgi, Lūznavas muižas saimnieki muižas otrajā pusē izbūvējuši kapelu ar atsevišķu ieeju. Vēl pirms nepilniem 20 gadiem muižas kapelā atradās Lūznavas pamatskolas sporta zāle, pēc tam tā ilgu laiku stāvējusi bez logiem un durvīm un bijusi pilnīgi izdemolēta.

Un, lūkojoties senās  fotogrāfijās un arhīva materiālos, kapelai klāt ķērās restauratori.

Nu nelielā, askētiski krāšņā būve atkal pulcē kopā ticīgos un tūristus, un arī pavisam drīz notiekošajā Baznīcu naktī tur skanēs mūzika un cilvēki varēs veldzēties gan tajā, gan arī pavadot laiku lūgšanās.

Tiesa, pēc muižkungu aizbraukšanas pirms Pirmā pasaules kara visi mākslinieku muižā vasaras periodā radītie mākslas darbi tika iznīcināti, arī interjera elementi telpu iekšienē.

"Tas, kas liecināja par tādu greznumu, tika vienkārši iznīcināts. (..) Ko varēja saglābt, to centās aizvest uz Itāliju," teica muižas pārvaldniece.

Nelaimīgas mīlestības lieciniece

Iznākot ārā no kapelas, skatam paveras neparasta liepa – lieciniece kādam mīlas stāstam. Proti, kāda vietējā meitene iemīlējusies vienā no māksliniekiem, kurš katru vasaru brauca un gleznoja muižā. Taču vienubrīd šis mākslinieks pārtrauca braukt uz muižu. Meitene tik ļoti skumusi pēc sava iemīļotā, ka sākusi stādīt meža tulpes, kas tagad aug visapkārt liepai. "Tas ir kā apliecinājums tam, ka meitene gaida joprojām."

Ticējums  vēstī, ka tiem, kuri vēlas patiesu un stipru mīlestību, ir jāiekāpj liepas stumbra viducī.

Kā var redzēt pēc iemītās taciņas uz koka centru, tad tur daudzi cilvēki iet, lai pieskartos liepai un padomātu par savu mīlestību.

Muižas pārvaldniece piebilda, ka tad, Lūznavas muižkungi sāka būvēt muižu, tad ļoti pārdomāti veidoja parku – tajā aug čūskegles, riekstkoki, skābarži, Sibīrijas lapegles un ciedri. Lūznavas muižas parkā stādīti tādi paši koki, kas auguši Eiropas krāšņākajos parkos.

"No dārzkopības viņi zināja ļoti daudz, jo šeit esot bijušas arī siltumnīcas, kur audzēti sparģeli un vīnogas,” viņa piebilda.

Autentiskas tapetes un flīģelis

 Ja muižas ārpusē vēl ir ko atjaunot, tad nama iekšpuse jau gadu ir pieejama apmeklētājiem un  priecē ar izciliem jūgendstila interjera elementiem. Rūpīgu darbu veica mākslas zinātnieki, arhitekti un restauratori un laikā no 2010. līdz 2015. gadam muižas renovācija notika arhitektes Ināras Caunītes vadībā.
 
Tapetes, kuras, šķiet ,sajūsmina ikvienu apmeklētāju, ir pasūtītas Zviedrijā, uzņēmumā, kas ir specializējies vēsturisko tapešu izgatavošanā.

"Tajā rekonstrukcijas un renovācijas procesā tapetes bija īpaši pieteiktas, maksimāli pietuvinātas tam 20.gadsimta sākumam," teica Balčūne.

Līdzās tapetēm, ikvienā telpā ir atrodams vēl kāds uzskatāmāks 20. gadsimta sākuma liecinieks. Piemēram, Sarkanajā zālē, kas savulaik bija muižas viesību zāle un kur mēbeles un interjera elementi tika izgatavoti no sarkankoka, nu savu vietu ir atradis flīģelis. To atjaunoja Ugāles ērģeļmeistars Jānis Kalniņš. Uz šī instrumenta pavisam nesen koncertēja izcilā lietuviešu gleznotāja un komponista Mikaloja Konstantīna Čurļoņa mazmazdēls, pianists un Kauņas Mūzikas akadēmijas profesors Roks Zubovs.

"Flīģelis šeit, visticamāk, bija bijis, bet tas nav tas flīģelis, kurš, visticamāk, šeit skanēja 20.gadsimta sākumā," teica Balčūne, gan norādot, ka pašlaik muižā esošais flīģelis ir darināts 20.gadsimta sākumā.

Līdzas esošajā Baltajā zālē  var  just  Latgales tautas mākslas elpu – tur dažādās nokrāsās, toņos un formās gozējas pazīstamo keramiķu darbi, bet agrāk tur, iespējams, bijusi gleznotāju darbnīca.

"Baltā zāle – tā liecina, ka šeit ir bijusi gleznošanas studija. Jo tajā brīdī, kad mākslinieki šeit strādāja, viņiem pavērās fantastisks skats un ainava uz parku," sprieda muižas pārvaldniece.

Dīķī iemestā Madonnas statuja

Balčūne norādīja, ka arī par muižas parka dīķiem esot padomāts – tie kopumā ir septiņi. Vienā savulaik esot audzētas zivis, citā bijusi peldvieta, bet vēl citā – strūklaka.

Lielākā bagātība muižas parkā līdz ir daudzveidīgajiem kokiem ir Madonnas statuja, kas Otrā pasaules kara laikā tika iemesta tuvējā dīķī.

Deviņdesmito gadu sākumā tā izcelta no dīķa un atjaunota. Par statujas veidotājiem tiek uzskatīti vai nu poļu vai itāļu mākslinieki.

Muiža ir atvērta apmeklētājiem visu gadu un mūzikas un mākslas mīļotāji var sekot līdz pasākumu afišai muižas mājaslapā.

Tieši tagad tur aicināti Čurļoņa daiļrades cienītājus, jo tur var aplūkot gan mākslinieka gleznu reprodukcijas, gan arī Čurļoņa fotogrāfijas, ko viņš uzņēmis 1905.gadā Anapā, viesojoties tur pie saviem draugiem. Šīs fotogrāfijas līdz 2000. gadam atradās Čurļoņu ģimenes īpašumā un nebija pieejamas plašākai publikai.