"Mēs lepojamies, ka mums ir divi tādi īpašumi – skaistas celtnes - kā Apriķu baznīca un Apriķu muiža. Un mēs priecājamies, ka mūsu muiža faktiski šajā 21.gadsimtā ir atdzimusi un viņa ir pieņēmusi to skaisto, kā kādreiz par muižu arī rakstīja - Apriķu muiža kā tāds stiprs kuģis," Latvijas Radio raidījumā "Latvijas pērles" stāsta Apriķu muzeja vadītāja Aina Cērmane.
Aizputes novada Lažas pagasta Apriķu muižā ilgus gadus darbojas pamatskola, bet sava pagasta vēsturi skolasbērni var apgūt, ieejot telpā līdzās klasēm, kur izvietojies gan muižas, gan novadpētniecības muzejs, vai vienkārši ik rītu, nākot uz skolu, palūkoties uz galveno fasādi un mēģināt saskatīt nesen atjaunotajā cilnī vilka spalvas un kara atribūtiku – rotājumus, kas ietver Osten-Zakenu un Korfu dzimtas ģerboņi.
- Īpašie pagrabi ar velmēm
- Mannerheima karpu laiks muižā
- Sendienu manteļskurstenis
- Mācītājs Elferfelds un Neredzīgais Indriķis
- Pasaulslaveno katedrāļu līdziniece
- Veras Muhinas loma un cauna
Greznais frontons ar dzimtu ģerboņiem
Apriķu baznīca un muiža sākotnēji piederējusi Osten-Zakenu dzimtai, kura vēstures annālēs minēta kopš 14.gadsimta. Viņi bija vācbaltu muižnieki un gadsimtu gaitā ieguvuši vairākus gana plašus īpašumus Kurzemes pusē. Apriķu baznīca mūsdienās tiek dēvēta par Kurzemes skaistāko dievnamu.
Apriķu muzeja vadītāja stāsta, ka Osten-Zakenu dēls apprecējies ar Korfu dzimtas Katrīnu, tādēļ muižas greznajā frontona cilnī ir abu dzimtu ģerboņi.
"Bet restauratore teica, ka tas vilciņš, kas ir ciļņa labajā pusē, ir tik smalks darbiņš, ka tur var saskaitīt pat katru spalviņu, ja labi grib," teica Cērmane.
Pēc viņas sacītā, nozīmīga vieta ir muižas pagrabi. "Un mūsu Apriķu muižas pagrabi ir īpaši ar izbūvētajām velvēm, kas ir stipras un patiesas, un interesantas no muižas celtniecības sākuma," stāsta muzeja vadītāja un norāda, ka muiža celta 1745.gadā.
Tiesa, mūsdienās nav liecību, kas tad īsti glabāts muižas pagrabos. Iespējams, to dažādajos nodalījumos glabāti medījumi vai arī zivis laikā, kad muižā saimniekoja Somijas karavadonis Mannerheims. Pateicoties viņam, pie muižas izveidoti dīķi.
Mannerheima karpu laiks muižā
Muiža bijusi Mannerheima īpašumā no 1896.gada līdz 1912.gadam. Tanī laikā, kā liecina internetā pieejamā informācija, Mannerheims bija Krievijas impērijas militārajā dienestā.
"Un Mannerheims savā jaunības maksimālismā un savā ieinteresētībā [uzskatīja], ka pie muižas ir jābūt zemei un ir jāsaimnieko, un iekārto pie Apriķu muižas zivju dīķus, jo tajā laikā karpa bijusi īpaši pieprasīta zivs Eiropas tirgū," zināja teikt Cērmane.
Viņa atzina, ka Mannerheimam saimniekošana īpaši nav gājusi no rokas, jo zivis saslima un saskaņā ar aprakstiem "aizmiga miegā".
"Acīmredzot tad viņš saprata, ka viņa mērķi šajā pasaulē ir daudz plašāki un lielāki. Līdz ar to Mannerheimam laiks šeit arī beidzas," klāstīja Cērmane.
Par Somijas karavadoņa, vēlāk arī Valsts prezidenta Mannerheima gaitām un nozīmi gan Apriķu muižā, gan Somijas vēsturē tagad stāsta muzejā ierīkotā ekspozīcija.
Holandiešu podiņu krāsns un greznās durvis
Muižas pagrabā interesentiem ir iespēja aplūkot arī sendienu manteļskursteņa muti. "Tie pagrabi ir bijuši īpaši arī ar to, ka šeit muižas laikā bija apkures sistēma. Šis ir melnais skurstenis, manteļskurstenis, no kura mūsu brīnišķīgās Apriķu muižas krāsnis ir apkurinātas," stāstīja Cērmane.
Manteļskurstenis kalpojis četrām muižas krāsnīm, no kurām mūsdienās ir saglabājusies viena – 18.gadsimta holandiešu podiņu krāsns, kas tiek kurināta tāpat kā agrāk.
Katru dienu krāsniņa tiek sildīta, liekot malku tieši tajā skursteņa mutē," stāstīja muzeja vadītāja.
Vēsturisko krāsni, kā arī pagājušo laiku noskaņu var ieraudzīt, saprast un sajust muižas sajūtu istabā.
"Šajā telpā autentiskās lietas ir krāsns un koka durvis (..)," teica Cērmane un piebilda, ka durvis ir veidotas no vairākiem kokiem. "Bet tā interesantā ziņa ir – 1939.gadā, kad iekārtoja prezidenta darba kabinetu Rīgas pilī, tad tika aizvestas Apriķu muižas durvis viens eksemplārs, divas vērtnes no Lielās zāles," klāstīja muzeja vadītāja.
Pēc viņas teiktā, šīs durvis Valsts prezidenta darba kabinetā Rīgas pilī ir joprojām.
Mācītājs Elferfelds un Neredzīgais Indriķis
Iepazīstot Apriķu puses ievērojamus ļaudis, jāmin arī mācītājs Kārlis Gustavs Elferfelds, kurš tur sprediķoja 18.gadsimta beigās un 19.gadsimta sākumā un tur sarakstījis pirmo orģināllugu latviešu valodā. Luga esot izrādīta pretim baznīcai esošajā klētī, un tas esot noticis vēl pirms Dikļiem – tiek uzskatīts, ka tur 1918.gadā izrādītā luga ir pirmā izrāde latviešu valodā.
"Jā, [tas notika], apsteidzot Dikļus, bet acīmredzot šis fakts arī nebija tā vēl nostiprināts vēsturē.
Tāpēc tiek uzskatīts, ka Dikļos pirmā teātra izrāde izrādīta, bet pēc šiem rakstiem mūsdienu pētnieki un literāti tomēr atzīst, ka Elferfelds ir uzrakstījis pirmo lugu "Tā dzimšanas diena"," teica Cērmane.
Lugas nolūks bijis cildināt mācītāja nozīmi un ieteikt ļaudīm potēties pret bakām. Elferfelds ir zināms kā dedzīgs latviešu aizstāvis, kā pirmā latviešu dziesminieka Neredzīgā Indriķa labvēlis un viņa dziesmu apgādātājs. Arī pirmais latviešu valodā izdotās dzejoļu grāmatas autors Neredzīgais Indriķis ir dzimis Apriķos.
Pasaulslaveno katedrāļu līdziniece
Tas, ko var redzēt Apriķu luterāņu baznīcas interjerā, domājams, var stāties līdzās savām lielajām un pasaulslavenajām māsām kā, piemēram, Siksta kapelai Vatikānā vai Milānas un Ķelnes katedrālēm.
17.gadsimta sākumā baroni Osten-Zakeni tur nolēma celt savu privāto baznīcu. Rokoko un baroka stila celtni darināja vietējie namdari, kokgriezēji un krāsotāji. Viņu vārdi nav palikuši vēstures lappusēs, bet viņu roku darbs Apriķu baznīcā ir bauda acīm.
Barons un viņa ģimene Apriķu baznīcā varēja iekļūt pa atsevišķu ieeju. Kungiem dievnamā izbūvēta sava loža, kas ir augstāk par kanceli,
stāsta baznīcas draudzes vecākā Gunta Smiltniece. Pēc viņas sacītā, baznīca visu laiku ir darbojusies – gan kara laikos, gan pēc tam, tostarp padomju laikā.
Veras Muhinas loma un cauna
"Pateicoties Verai Muhinai [PSRS tēlniecei], šī baznīca nav aizvērta. (..) Viņa bija šeit atbraukusi. Tā kā Veras Muhinas vārds mums šeit iet klāt līdzi, ka šī baznīca netika aizvērta un netika ielikti graudi vai minerālmēsli," teica Smiltniece.
Baznīcā ir arī grezni kroņlukturi, kas, kā izrādās, ir darināti pavisam nesen – tas ir diplomdarbs, ko tēlnieka Oskara Mikāna vadībā ir gatavojuši Rīgas amatniecības vidusskolas audzēkņi. Bet kā autentisks sendienu liecinieks ir 17.gadsimtā darināts mācītāja krēsls, kas atrodas sakristejā jeb ģērbkambarī.
Smiltniece atzīst, ka baznīcai ir arī pastāvīga iemītniece – cauna, kas dzīvojot ērģeļu telpā un par kuras klātbūtni dievnamā liecina dzīvnieka rosība.
"Viņai tur ir pašai savs dzīvoklis," teica baznīcas draudzes vecākā. "Tās ir viņas mājas. Viņa taču te ir saimniece, mēs jau tikai ciemos atnākam."
