Vācu mācītājs Ernsts Gliks zviedru karalistes provincē Alūksnē, toreiz sauktā par Marienburgu, dzīvoja un strādāja 17. gadsimta beigās un 18. gadsimta sākumā. 21 gadu jaunais vācu mācītājs Gliks Alūksnē nonāca pēc teoloģijas studijām Vitenbergas un Leipcigas augstskolās.
Zviedrijas karaļa uzdevumā
"Zviedrijas karalis nāca ar šo savu ideju, ka tautā, kur viņš ir karalis, Bībele katram ir jālasa savā valodā. Un tad bija šis uzstādījums, ka Bībele ir jātulko, jo – kā [citādi] tad tiks pie tās?" stāsta Glika Bībeles muzeja vadītāja Solveiga Selga.
Pirms Glika Bībeli jau mēģinājis tulkot latviešu mācītājs Jānis Reiters. Viņa tulkojuma paraugs arī ir aplūkojums Glika Bībeles muzejā.
"Bet pie tā lielā darba tiek Ernsts Gliks, kas bija ļoti fanātisks uz luterticību, kas patika arī Zviedrijas karalim," teica Selga.
Kā stāsta kultūrvēsturnieks Jānis Polis, tanī laikā Vācijā dominēja katoļticība un tur bija mācītāju "pārprodukcija".
"Ziemeļvācijā, kas [tolaik] bija Zviedrijas pakļautībā, viņam [Glikam] īsti nebija vietas, kamēr šeit bija milzīgs mācītāju trūkums. Tātad tās intereses sakrita un ģenerālis, superintendants [Johans] Fišers bija tas, kas ar sajūsmu viņu šeit pieņēma un sagādāja maksimāli labākos apstākļus, lai viņš šo lielo darbu varētu pabeigt – gan Bībeles tulkošanā, gan arī skolu veidošanā," teica Polis.
Gliks Bībeli sāka tulkot Rīgā, kur viņš Daugavgrīvas bataljonā bija armijas mācītājs. Pēc pāris gadiem Alūksnē atbrīvojusies mācītāja vieta, un Gliks pārcelts darbā uz Alūksni. Tur viņš pabeidza tulkot Jauno derību, un visu Veco derību Gliks tulkoja Alūksnē, piebilda Selga.
"Četri gadi Jaunajai derībai, četri gadi – Vecajai derībai, un tā Bībele ir iztulkota," teica Selga, atzīstot – no tulkotās Bībeles 1500 eksemplāriem 250 dāvināti skolām un baznīcām. "Tātad Bībele ir pirmā bērnu ābece, jo nākošā, īstā Stendera ābece, iznāca tikai pēc 100 gadiem. Tad bērniem skolā bija jāmācās lasīt no šīs grāmatas."
Pārējos tulkotās Bībeles eksemplārus bija iespējams nopirkt, un grāmatas cena bija visai augsta.
"Cena toreiz bija [tikpat liela], cik maksāja 500 kilogrami rudzu vai 130-140 kilogrami gaļas," zināja teikt Selga.
Bībeles, dziesmu un sprediķu grāmatas
Glika Bībeles muzejs ir iekārtots pilsētas centrā nelielā dzeltenā namiņā, kas reiz piedzīvojis tirgus drūzmu, bet vēlāk ap to vējojis benzīna smārds.
"1903.gadā uzbūvēja šo namiņu, kas toreiz bija ar funkciju kā "tirgus bodīte". (..) Interesanti, ka [padomju laikos] šajā namiņā kā pašā centrā tiek ierīkots benzīntanks," stāstīja Bībeles muzeja vadītāja, norādot, ka daudzi muzeja apmeklētāji-šoferīši atceras, ka viņi šeit kādreiz pildījuši degvielu savos spēkratos.
Deviņdesmito gadu sākumā benzīntanku nolemts pārcelt ārpus pilsētas, un tad namiņš atbrīvojās un tajā iekārtots Glika Bībeles muzejs.
Kopumā Glika Bībeles muzejā ir ap 900 grāmatu. "Tās ir Bībeles, dziesmu grāmatas, sprediķu grāmatas un dažāda literatūra, kas arī ir klāt. Bet Bībeles vien ir ap 300, kas ir 38 valodās," piebilda Selga.
Latviešu valodā tulkotā Bībele ir unikāla ar to, ka tajā bija tukšas lappuses, kas bija jāaizpilda Bībeles īpašniekam. "Nebūt ne visām tautām tā ir ," piebilda Polis.
"Tās ir ģimenes grāmatas. Kad cilvēki saņem Bībeli kā dāvanu kāzās, tad viņu pienākums ir aizpildīt [tukšās lappuses]. Un tur bija jāraksta, kas ir sieva, kas ir vīrs, tad nāk bērni, krustvecāki, un ir sadaļa "svarīgi notikumi"," teica Selga, norādot, ka tādējādi Bībelē ietvēra informāciju par tās īpašnieka dzimtas koku.
Starp muzeja eksponātiem interesants ir neliels kabatas formāta izdevums, kas klajā laists Londonā 1927. gadā. Šajā grāmatiņā 592 valodās un dialektos var izlasīt vienu pantu no svētajiem rakstiem, tostarp latviski un latgaliski. Līdzās tam Tēvreizes izdevums 40 valodās, Bībele Braila rakstā. Skatāmas arī dziesmu grāmatas, un to vāki ir greznoti samtā, ādā, audumā, metālkalumiem, ziediem vai krustu rotāti. Tas savulaik kalpoja kā aksesuārs, kas liecināja par dziesmu grāmatas īpašnieka gaumi un stila izjūtu.
Lūkojot tālāk muzeja dārgumus, Selga vērš uzmanību uz gleznu, kurā attēlots jauns garmatains mācītājs, kas pēc skata vairāk atgādina rokzvaigzni, ne svēto tēvu. Šis portrets tapis laikā, kad veidots Glika muzejs, un pēc gravīras, kur, kā domāja kāds profesors no Tartu, attēlots Gliks. Taču pēc 15 gadiem profesors atbraucis vēlreiz un paziņojis, ka gravīrā attēlotas vīrietis ir kāds Slobodskas mācītājs, nevis Gliks.
Vēl Bībeles muzejā aplūkojams spožs zvans, kas tur atrodas tikai vienu gadu un ir ekskursantu vēlmju vai pateicības zvans.
"2015.gadā Glika muzejam bija 25 gadi, un mums bija doma, ka muzejam vajadzētu savu zvanu. Un ar mācītāju vienojāmies, ka tas būs jābūt pateicības zvans visiem šiem, kas sadāvinājuši grāmatas mums. Un arī šobrīd cilvēkiem, kad viņi ir aplūkojuši šo ekspozīciju, piedāvāju pazvanīt, pateikties kādam vai arī kaut ko ievēlēties," noteica Selga.
Glika ozoli un mācītājmuiža
Bībeles tulkotāja gaitas saistītas ar mācītājmuižu - ar tādu nosaukumu lepojas dzeltena dēļiem apšūta vienkārša ēka, kas vairāk atgādina parasta latvju saimnieka namu. Izrādās, ka Glika māju nopostīja krievu karaspēks Lielā Ziemeļu kara laikā 1702. gadā. Par laimi, mācītāja stādītie ozoli pārdzīvoja ne tikai to, bet arī visus citus vēlāko laiku karus.
Pie ozoliem mūsdienās ir piemiņas plāksne ar uzrakstu "Glika ozoli. 1685.-1689.", norādot uz periodu, kurā Gliks pabeidza tulkot Jauno derību. Tā sauktajos zviedru laikos tur atradās Alūksnes luterāņu pastorāts jeb mācītājmuiža. "Māja izskatījās aptuveni tāda pati [kā tur esošā ēka]. Protams, pēc krievu iebrukuma 1702.gada rudenī šeit nepalika dēlis uz dēļa, jo Alūksne tika pilnībā nopostīta,” klāstīja Polis.
Pastorāts jeb mācītājmuiža atjaunota uz tiem pašiem pamatiem un darbojas arī šodien.
"Ārkārtīgi interesanti ir tas, ka mums zviedru laiki zināmā mērā ir atgriezušies, jo mūsu mācītāju sauc Magnuss Bengstons.
Viņš ir tīrs zviedrs, tagad te Alūksnē ieprecējies un ļoti normāli apgūst latviešu valodu," piebilda kultūrvēsturnieks.
Kā vēsta leģenda, pabeidzot tulkot Jauno un Veco derību, Gliks iestādījis ozolus. "Koki ir gana veci, bet neviens jau nav pierādījis, cik veci tie ir. Ja tas tā ir [, ka kokus stādīja Gliks], tad tie ir vecākie datētie ozoli Latvijā," noteica Polis.
Glika audžumeita – ķeizariene Katrīna I
Ja runā par Ernstu Gliku, tad jāpiemin arī Krievijas ķeizariene Katrīna I, īstajā vārdā – Marta Skavronska. Viņa bija zemnieku meitene, kuru pusaudzes gados savā ģimenē pieņēma mācītājs Gliks un kura vēlāk kļuva par Krievijas ķeizarieni.
"Glikam bija vismaz zināmi seši bērni, kuri pieauga, izdzīvoja, apprecējās, atstāja pēcnācējus. Tie bija seši, un pieņemtā audžumeita Marta Skavronska pēc vecuma bija aptuveni vienos gados ar Glika vecākajiem bērniem. (..) Protams, Glika jaunākajiem bērniem viņa automātiski kļuva par auklīti," klāstīja Polis.
Glika ģimenes dzīve Alūksnē beidzās 1702.gada rudenī, kad maskaviešu armija Alūksni nopostīja, Glika ģimeni ar audžumeitu saņēma gūstā un aizveda uz Krieviju.
"Tur viņa, starp citu, paguva ļoti lielus darbus padarīt. Marta kļuva par ķeizarieni Katrīnu I," klāstīja Polis.
Tikmēr Gliks milzīgajā Krievijā izveidoja pirmo vidusskolu, kas atradās Maskavā. "Lai saprastu mūsu reģiona milzīgo kultūrvēsturisko nozīmi, tad atgādināšu, ka šīs Glika dibinātās skolas direktors bija viņa paša dēls un pasniedzēji visi 100% bija baltieši, baltvācieši," teica Polis, atzīstot – Glika izveidotā skola pēc viņa nāves "pamazām nomira".
Kanceles kalns un Glika skola
Kamēr Alūksnē valdīja tā sauktie zviedru laiki, tikām tur dzīve kūsāja ne tikai garīgajā, bet arī ekonomiskajā ziņā. Garām vijās lielceļš uz Pleskavu un tur regulāri piestāja tirgotāji, un par viņu vēderiem un līksmo prātu gādāja Alūksnes krodzinieki. Visu šo skatu var iedomāties, uzkāpjot Kanceles kalnā.
Tur pirms maskaviešu armijas posta darbiem 1702.gadā atradās pilsēta, tostarp baznīca, kur Gliks sprediķoja. "Šeit 14., 15., 16., un 17.gadsimtā atradās Alūksnīte. Tas miestiņš bija šeit – tas, ko kara laikā pilnībā iznīcināja," teica Polis, norādot, ka tagad tur ir Miera iela ar privātmājām, un daudzām pamati ir "no tās tālās vēstures".
"Tad, kad šeit cilvēki kaut ko rok – ūdensvadu vai ko citu, tad tā ir vesela arheoloģija. Tur jau katrā lāpstas dūrienā kaut kas parādās," atzina vēsturnieks.
Viņš atklāj, ka savulaik Alūksnē bijuši vismaz deviņi krogi – gan Alūksnes pils muižai, gan tās apkaimē esošajām muižām. Savukārt otrpus Kanceles kalnam bija Glika dibinātā latviešu skola, par kuru atmiņas tagad glabā tikai piemiņas akmens. Tas uzstādīts vēl pirmās brīvvalsts laikā – vietā, kur atradās Glika laika baznīcas kancele.
"Arī zviedru valdības pavēle ar izglītības atjaunošanu, jo faktiski skolas Latvijā jau bija krietni senāk, tika mēģināts izglītību padarīt tautai pieejamu, šinī gadījumā – latviešiem, igauņiem pieejamu. Un neapšaubāms Glika nopelns ir tas, ka savā draudzē un savā prāvesta iecirknī, kas aptvēra visu Vidzemes austrumu daļu, viņš diegan strauji visās šajās draudzēs nodibināja vismaz vienu skolu.
Un pats pirmais viņa nopelns drīz jau pēc ienākšanas Alūksnē 1683.gadā, kad nepastrīdami un pilnīgi droši šajā vietā tika atvērta tā pirmā skola," stāstīja Polis.
Pēc viņa sacītā, tajā vietā skola turpināja darboties samērā ilgi. "Tikai vēlāk šī skola, Glika skola, pārcelta pilsētā. Tagadējā Alūksnes novada teritorijā bija vismaz septiņas skolas. Tā kā viņa nopelni šajā ziņā bija grandiozi," noteica Polis.
Tagad Ernsta Glika vārdu nes Alūksnes ģimnāzija.
