Latvijas pērles

Vecpuišu parks - vieta, kur romantika saplūst ar skaistumu

Latvijas pērles

Lielplatones muižas mīlestības aleja un ozoli kā kapa pieminekļi

Rūdolfam Blaumanim "Braki" bija kā plāksteris

«Latvijas pērles»: Braki - Blaumaņa iedvesmas avots

''Braku''  mājas pirmo reizi ir minētas dokumentos 19. gadsimta sākumā. Tās uzceltas Braku kalnā, bet rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa  vecāki – Matīss un Karlīne Blaumaņi  te kā rentnieki  ienāca 1868. gada pavasarī.

Galvenā saimniece te bijusi Karlīne – izdarīga sieva, labi ar  kalpiem sapratusies. Lai arī pēc tēva nāve pats Rūdolfs Blaumanis centās mātei palīdzēt saimniecībā, tomēr izrādījās, ka viņa talants bija rakstīšana, ne zemes un lauku darbi.  Taču  kādu koku un krūmu viņš  šais mājās ir iestādījis, un tie vēl šodien te aug un kuplo.

 Blaumaņa liepas un mežroze 

 „Braku” muzeja vadītāja Zinta Saulīte  stāsta, ka muzeju sāka atjaunot 1958.gadā, bet liepas, kas aug pie mājas, iespējams, ir paša Rūdolfa Blaumaņa stādītas, tām ir vairāk nekā 100 gadi.

 

Arī balta mežrozīte pagalma vidū ir kā “Braku” simbols, to iestādīja Blaumanis, kurš centās, lai pie mājām augtu kāds rožu krūms.

 

 

Iekšā dzīvojamā mājā saimnieku galā vienkāršā istabiņā ar skapi atdalītas  divas guļasvietas - te mitinājies gan rakstnieks gan arī viņa māte. Rakstnieka dzīves laikā izveidota otra istaba, un viena kļuva par viesu istabu.

“Braki” Blaumanim vienmēr bija iedvesmas vieta, pateicoties kurai viņš varēja radīt savus darbus, tā bija viņa miera osta, te bija saikne ar dabu, kas rakstniekam bija ļoti svarīga.

Brakos tika aicināti  viesos arī citi literāti un te notika  kopīga darbu lasīšana un debates par rakstniecību. Viens no Blaumaņa draugiem - pedagogs, kultūras un muzeju darbinieks Jānis Greste atceras, ka  “Braki” jaunajiem bija kā Meka, un dažs labs šinīs zemajās durtiņās ir liecis savu galvu. 

“Mēs Blaumaņa jaunie draugi un dēli – viņa tuvumā tapām labāki.  Blaumanis vilka uz augšu. Tāds nu viņš  reiz bija -  priecājās par kuru katru, kam paveicās kaut ko uzrakstīt,” atcerējās Greste.

Tāpat Greste ir atminējies ka īsta rakstāmgalda Blaumanim nekad nebija, bet papīru bija blāķiem. Un “Braku” muzejā ikviens var aplūkot savdabīgu konstrukciju - mājas durvis uzliktas uz diviem krāģīšiem -  šī mēbele tad kalpojusi par galdu. Tiesa, šis veidojums nav no Blaumaņa laikiem, jo oriģinālu priekšmetu ir visai maz saglabājies -  viens no retajiem rakstnieka  laika lieciniekiem ir grāmatu  plaukts. Plaukts savulaik glabāts Rīgā, to uz galvaspilsētu aizveda Greste.

Vienkāršība ar humoru  

Bet “Brakos” kopumā valdīja vienkāršība un taupība. Arī grāmatu Blaumaņa laikos “Brakos” bija maz, un Blaumanis gājis pie vietējā mācītāja, kurš deva viņam grāmatas.  Savukārt viņa mātei īpaši nepatika, ka dēls daudz lasa.

Turpinot stāstus par mājas interjeru, ir jāmin “Braku” iemītnieku  praktiskā izdomu un humora izjūta, kas realizējis savdabīgā  signālā tualetes apmeklētājiem.

Virs durtiņām bija cepure, melnā filca hūte – ja kāds no ciemiņiem gāja uz “sirsniņa māju'', viņš uzlika cepuri galvā, un pārējie zināja - ja ir cepure, tad var doties, ja nav – jāpagaida.

Vēl ievērības cienīgs  ir šeit aplūkojams tāds inženiertehnisks apkures risinājums kā siltā grīda. Blakus mājai bija piebūve – melnā virtuvīte, bet dūmvads bija iemūrēts grīdā.

Skroderdienu prototipi - Braku iemītnieki 

Kas gan ir  Jāņi bez  Skroderdienām?! Uzdrošinos apgalvot, ka jau daudzus gadus  vairāku latviešu līgo svētku komplektā ietilpst arī  šī tauta iemīļotā izrāde  un  kā zina stāstīt “Braku” muzeja vadītāja Zinta Saulīte, daudzi lugas personāži nav viss izdomāti, bet reāli prototipi, kas šepat vien dzīvojuši.

Piemēram, te netālu tiešām dzīvoja kāda sieviete, kas cilvēkus dziedēja ar ūdeni.  

Reāli prototipi bijuši arī Ābrams, Elīna, Pindacīša un Kārlēns.  Piemēram, Ābrams tiešām bija tirgotājs, kurš regulāri brauca uz “Brakiem” ar savām precēm, Karlēns bija “Braku” kalpu puisis Kārlis.  

Kā teicis rakstnieka aroda brālis  literāts Jānis Akuraters, „Blaumanis ir tautas rakstnieks, un, varētu teikt, mums vienīgais arī ar savu dvēseli”. “Visi tie tēli, kas kustas viņa drāmās, reiz tieši dzīvi gājuši gar viņa acīm, un tikai noapaļoti no viņa rokas, pastiprināti vai pavājināti.”

Visus  “Brakus” un visu Blaumaņa dzīvi šajā raidījumā nav iespējams izstāstīt, tāpēc turp ir jādodas vēl un vēl, lai  uzzinātu ko jaunu vai, atkal tūkstošo reizi  „Skroderdienas Silmačos” skatoties, priecāties par šīs lugas tēliem. Kā teicis pats Rūdolfs Blaumanis – „bēdas vajag pārlauzt ar darbu, grūtsirdību  pārvarēt ar jautrību.”  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt