Latvijas pērles

Cauna krāšņākajā Kurzemes baznīcā un muižas durvis Valsts prezidenta kabinetam

Latvijas pērles

Rīgas Augšāmcelšanās luterāņu baznīcas stāsts no pirmsākumiem līdz mūsdienām

Amatas novada vēsture Melānijas Vanagas atmiņu grāmatās

«Latvijas pērles»: Amatas novads rakstnieces Melānijas Vanagas atmiņās

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Amatas novada Drabešu pagasta Sermuļu mājās sākās rakstnieces un kultūrvēsturnieces Melānijas Vanagas dzīve, bet tās turpinājums un skats atpakaļ uz vēsturi sniedzas daudz tālāk pār Sermuļu mājām. Šoreiz Latvijas Radio raidījums "Latvijas pērles" aplūko Amatas novadu un tur agrāk dzīvojošos ļaudis no rakstnieces skatupunkta.

"Lūk, tas ir pavisam necils akmens… Kad Melānija atgriezās no Sibīrijas, viņa kādu laiku dzīvoja savās Sermuļu mājās, un šis ir rijas sliekšņa akmens. (..) Kādā naktī, sēžot uz šī rijas sliekšņa akmens, viņa [Melānija Vanaga ] saprata, ka nav neviena cita bez viņas, kas varētu izzināt, pētīt, pierakstīt atmiņas par tuviniekiem, par dzimtu. Un viņa piecdesmito gadu beigās, šeit sēžot uz šī rijas sliekšņa akmens, nolēma, ka tā būs viņa [kas pierakstīs atmiņas]," stāstu par tām iesāk Melānijas Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce.

Melānijas Vanagas muzejs atrodas netālu no Sermuļu mājām bijušajā Spāres-Doles pamatskolā. Muzejā pa visu sienu izstiepies milzīgs rakstu rullis. Tajā sarindota dzimtas vēsture 14 paaudzēs, stūrī vīd nobružāta brezenta mugursoma, kas pavadījusi tās īpašnieci novada vēstures izpētes gaitās. Blakus ir bijusī klases telpa, kur pirms vairāk nekā 100 gadiem mazs meitēns ar krītu vilcis burtus. Ap ēkas stūri redzama zemnīca, kādā Sibīrijas izsūtījumā esot mituši cilvēki. Rakstniece izsūtījumā pavadītos 16 gadus aprakstīja grāmatā "Veļupes krastā".

Melānijas Vanagas upe Amata un tās pērles

"Amatas upe ir viena no tām, kurā patiešām vēl pirms gadsimta, pirms vairākiem gadsimtiem tiešām atrada pērles, gliemenes ar pērlēm. Tās aug tikai ļoti tīrā vidē. Kas tad ir pērle pēc būtības? Tas ir kas traucējošs pašā gliemenē pašā sākumā. Pēc tam gliemene to apaudzē un beigās iznāk kaut kas ļoti skaists (..)," klāsta Lāce. 

Melānija Vanaga ir teikusi, ka vismaz viena upe cilvēkam savā dzīvē ir jāiepazīst. Viņa savu Amatu ir izpētījusi krustu šķērsu.

Jau vairāk nekā 60 gadu vecumā Melānija Vanaga sākusi savas "mazās ekspedīcijas" uz Amatas upes baseinu. "Viņai bija mērķis. Viņa brauca uz Amatu, mugursomiņa plecā (..)," stāstīja muzeja vadītāja. Rakstniece ekspedīcijās pabija divas trīs dienas, un šajā mugursomā bija viss nepieciešamais ekspedīcijai.

"Padomju laikā neklejoja tā apkārt, nestaigāja. Visi cilvēki strādāja, un Melānija arī negribēja cilvēkus traucēt. Naktsmājas viņa izvēlējās vai nu zem kādas biezas egles vai arī siena zārdā. Parasti viņa gāja tikai vasarā. Un vismīļākā guļamvieta bija siena zārds. Viņa teica - nekad es neesmu bijusi tik laimīga kā siena zārdā," zina sacīt Lāce.

Amatas sākums tolaik bija purvains un ne īpaši skaists. Melānija Vanaga savās atmiņās rakstījusi, ka Amatas sākums ir pilns ar nātrēm un ka "nātres  uz tūristu takas galīgi nav skaistas – tās bija labas tikai Sibīrijā kā iztikas avots".

"Un viņa brien pa brikšņiem, pa dūksnājiem. Un beigās vakarā, sausumā savā siena zārdā viņa raksta: Cik tā bija skaista diena! Atkal viena skaista diena pie Amatas, nevis – cik esmu nogurusi".

Sējumi par dzimtas vēsturi un novadu

Melānija Vanaga raksta aizgūtnēm, viss Amatas pusē pieredzētais un novērotais top Rīgā, kur toreizējā Ļeņina, tagad Brīvības, ielā viņa mitinās kopā ar dēla ģimeni.

"Viņa dzina sevi. Viņa teica – man nav laika, man pietrūkst laika. Un viņa mērķtiecīgi cēlās un rakstīja, izspieda sevi. Viņa dzēra stipru kafiju, dzina savu sirdi. Sirds bija jau nomocīta (..). Viņa saka: tas, kā man nav – nav laika, nav pensijas un vajadzīgā domu spēka. No dzīves ņemu visu, kas var dot spēku, prieku, gudrību. Ko es atdodu? Nedaudz iestādītu koku, nedaudz iemūžinātas mīlestības savam dzimtajam novadam, savai zemei, tautai un cilvēkiem," rakstnieces pausto atstāsta Lāce.

Muzeja grāmatu plauktā trijos stāvos rindojas pamatīgi sējumi, kuros akurātā rokrakstā dokumentēti atmiņu stāsti par dzimto novadu un dzimtas vēsturi. 

"Tas ir viena cilvēka skatījums cauri gadsimtiem ne tikai uz saviem tuviniekiem, bet arī uz savu Latviju. Tas ir tāds neparasts gadījums," uzskata Lāce.

Visu to uzlūkojot, rakstnieci varētu nodēvēt par Livonijas Indriķi, bet daudz precīzāk  Melāniju Vanagu reiz avīzē nosaucis  kāds mans rakstošais amata brālis vai māsa – viņa ir  cilvēks Krišjāņa Barona lielumā. 

Kopumā ir publicētas septiņas Melānijas Vanagas grāmatas, un pirmā no tām publicēta tad, kad Melānija Vanaga bija 86 gadu vecumā. "Cilvēki, kuri šeit atbrauc, dažkārt saka – jūs varat stāstīt, ko gribat, mēs tam neticam, ka 86 gados cilvēks vēl var rakstīt grāmatas. Bet grāmatas jau nav radušās tukšumā," noteica muzeja vadītāja.

Stāstniece ar juridisko izglītību

Mazā Melānija Šleija skolas gaitas uzsāka 1912.gadā septiņu gadu vecumā. No tiem laikiem saglabājusies lielākā telpa bijušajā skolā, kur toreiz vienkopus mācījušies vairāku klašu bērni.

"Melānijai ir arī daudz spēcīgu filozofisku domu.

Un Melānija par skolu saka: jāsāk ar skolu, bet nav jābeidz ar skolu. Jāsāk ar prasmi skatīties, ar prasmi klausīties, ar prasmi visā iedziļināties," stāsta Lāce.

"Melānija bija ļoti saprātīgs un gudrs bērns, bet ļoti bailīga, un bailes viņu vajāja līdz pat Sibīrijas laikam," teica muzeja vadītāja, norādot - skolas apkopēja mazo raudošo Melāniju ņēma pie sevis gultā blakus, lai bērns tik ļoti nebaidītos un nomierinātu viņu.

Melānija ieguva juridisko izglītība, un nereti cilvēki pauž izbrīnu par viņas stāstnieces talantu. Arī viņa pati nav spējusi to izskaidrot, pieļaujot, ka šo talantu mantojusi no kāda senča dzimtā.

”Viņas tēvs Jānis Šleija bijis liels runātājs. Viņu aicināja gan uz bērēm, gan uz citiem nozīmīgiem notikumiem cilvēku dzīvēs. Un viņa teica: kad tētis esot runājis, tad neviena acs neesot sausa palikusi," klāstīja muzeja vadītāja.

Sermuļu Jēkabs un vecāmāte Jūlīte

Kā jau minēts, Melānija Vanaga savas dzimtas vēsturi  ir apkopojusi septiņās grāmatās "Dvēseļu pulcēšana'', un muzejā pie sienas var aplūkot dzimtas koku, kurā ir minēti ap 2 000 cilvēku.

Interesants ir fakts, ka pirmais dokumentētais sencis ir Sermuļu Jēkabs, kura vectēvs 17.gadsimta sākumā esot Dānijā nopirkts Āfrikas vergs.

Kā var lasīt "Dvēseļu pulcēšanas" pirmajā grāmatā, tad "Šleiji bijuši laupītāju cilts, dzīvojuši Sahāras tuksnesī ziemeļu nomalē Alžīrijā, kur jau tos senlaikus ir gūstījuši kolonisti un kā vergus izveduši uz Eiropu pārdot". Āfrikas Šleiji tēloti pagara auguma un labi spējuši paciest karstumu.

Saviem tuksneša senčiem līdzīgs bijis Līņu Miķelis, arī Sermuļu Šleiju garais Mārcis - Melānijas Vanagas tēva brālis, no kura garā auguma dēļ bērni baidījušies. Šo garo augumu Šleiju dzimta uzskatīja gandrīz vai par dokumentālu pierādījumu savai piederībai šiem Āfrikas kalniešiem.

Vēl, iepazīstot Šleiju dzimtas cilvēkus, ir jāpiemin Melānijas vecāmāte Jūlīte, kā arī mamma Emīlija. "Tie bija cilvēki varbūt ne ar augstām izglītībām, bet tie bija cilvēki ar ārkārtīgu iekšējo inteliģenci, ar ārkārtīgi daudz mīlestības (..)."

Melānija Vanaga darba vienmēr centās būt ļoti precīza. Viņa visu centās pierakstīt glīti un saprotami, un nekas no viņas rakstītā nav pārrakstīts. "Jo Melānija saka, ka viņai trūka laika, jo atgriežoties no Sibīrijas viņai jau ir pāri 50 gadiem, un viņai ir jāpaspēj ļoti, ļoti daudz."

"Vispirms radās šis radu rakstu rullis, tas radās vairāku gadu desmitu rezultātā, pašai izstaigājot šo pusi, Amatas pusi, gan baznīcu grāmatās meklējot, gan taujājot cilvēkus, lūk, radies ir radu rakstu rullis, kur ir 14 paaudzes izpētītas (..)," klāstīja Lāce.

Pasaku kalniņš un vainagi no vēžiem

Tagad Sermuļu mājās dzīvo Melānijas Vanagas brāļa atvases.

Dienā, kad žurnāliste turp aizbrauca, sniga slapjš sniegs un bija jāņem talkā izdoma, lai uzburtu acu priekšā siltu vasaras laiku, kad upē bez grūtībām varēja noķert zivi pusdienām un Melānijas vīrs Aleksandrs pāri upītei esošajā kalniņā kopis un stādījis augus.

Kādreiz netālu no Sermuļu mājām esošā upīte bijusi platāka un tajā peldējušies bērni, arī peldināti zirgi.

"Un bijis ļoti daudz vēžu arī. Uz Jāņiem pinuši vainagus no vēžiem," zināja sacīt muzeja vadītāja.

Pāri upītei esošajā kalniņā Melānijas Vanagas mazmeitas par godu saviem vecvecākiem  – Melānijai un Aleksandram – pirms vairākiem gadiem uzlika piemiņas akmeni ar uzrakstu "Pasaku kalniņš". Melānija kādreiz sacījusi, ka uz šo kalniņu varēja kaut ko skaistu atnest, piemēram, kādu ziedu stādiņu, bet aiznest gan neko nedrīkstēja.

Arī Melānijas vīrs esot bijis dvēselē bagāts cilvēks, un arī viņš rakstīja, taču nekas no tā nav publicēts. "Viņš rakstīja pasakas, bija sagatavots publicēšanai pasaku krājums, bet nepaspēja. Un šīs pasakas viņš paspēja izstāstīt tikai savam dēlam Alnim un arī Melānijai  – savai Mellenītei, savai Karmenītei, kā viņš sauca Melāniju, savu sievu".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti