Situācija ar Latvijas komjaunatni un tās nomenklatūru 50. gadu otrajā pusē bija savā ziņā paradoksāla. Komjaunatne bija viens no svarīgākajiem ceļiem latviešu jaunatnes socializācijai padomju režīma normu un vērtību sistēmā, kā arī lai atlasītu piemērotu cilvēku materiālu režīma funkcionēšanai. Tie latvieši, kas 1950. gadu beigās atradās komjaunatnes vadībā, bija vai nu idejiski kolaboracionisti, vai arī cilvēki, kas bija izvēlējušies sadarbību ar okupantiem karjerisma dēļ, viņi nekādā ziņā nebija pret padomju režīmu. Tomēr viņi, tāpat kā lielākā daļa latviešu, nebija apmierināti ar PSRS politikas reālajiem rezultātiem Latvijā.
Hruščova destaļinizācijas politiku, kas radīja iespaidu, ka padomju varu ir iespējams padarīt "cilvēcīgāku", komjaunatnes aktīvisti uztvēra kā iespēju un attaisnojumu savai politiskajai karjerai.
Nacionālkomunistu sagrāve 1959. gada jūlijā šai komjaunatnes funkcionāru daļai bija milzīgs trieciens. Viņu vidū nacionālkomunistu līderis Eduards Berklavs bija visai populārs – gan savas nostājas dēļ, gan arī kā bijušais Latvijas komjaunatnes vadītājs. Republikas komjaunatnes vadībā bija bijuši arī vairāki citi par "nacionālistiskajām nosliecēm" sodītie – arodbiedrību vadītājs Indriķis Pinksis, Ekonomikas institūta direktors Pauls Dzērve, kultūras ministra vietnieks Pāvils Čerkovskis u. c. Taču tieši šā iemesla dēļ komjaunatnes vadības "tīrīšanas" pēc Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) 1959. gada jūlija plēnuma bija neizbēgamas. Tomēr šķiet, ka sākotnēji bija iecerēts aprobežoties ar trīs amatpersonu nomaiņu – atcelt no amata komjaunatnes CK pirmo sekretāru Vladislavu Ruskuli, otro sekretāru Jāni Brenci nomainīt ar Maskavas funkcionāru, kā arī atcelt Rīgas pilsētas komjaunatnes pirmo sekretāru Konrādu Sondoru. Tā kā viens no svarīgiem Arvīda Pelšes un viņa piekritēju uzbrukuma virzieniem bija preses izdevumi, kuri, viņuprāt, atļāvās pārāk daudz, acīmredzams uzbrukumu upuris bija arī komjaunatnes laikraksta "Padomju Jaunatne" atbildīgais redaktors Kristaps Kaugurs.
Ruskuļa noņemšana
Komjaunatnes pirmā sekretāra nomaiņa notika raiti. Acīmredzot to noteica izvēlētā taktika – nevis apsūdzēt ideoloģiskos pārkāpumos (iespējams, tādus nevarēja sameklēt), bet diskreditēt. Ruskuli apsūdzēja par to, ka, stājoties partijā, viņš neesot norādījis pašrocīgi rakstītajā autobiogrāfijā, ka divi viņa tēvoči Otrā pasaules kara laikā ir sadarbojušies ar vācu okupācijas varu un viens no viņiem bijis par to notiesāts uz 15 gadiem, bet otrs emigrējis. Ruskulis apgalvoja, ka, stājoties partijas kandidātos, viņš šos faktus esot norādījis, bet patiešām neesot tos minējis autobiogrāfijā, kad pēc kandidāta stāža uzņemts par pilntiesīgu partijas biedru.
Ruskuļa tēvs bija vācu okupācijas upuris – arestēts par pārtikas nodevu nepildīšanu, viņš gāja bojā koncentrācijas nometnē Vācijā vai arī ceļā uz to. Komjaunatnē Vladislavs bija iestājies 1947. gadā un esot bijis ceturtais komjaunietis Preiļu pagastā. Kopš 1948. gada bija skolas komjaunatnes sekretārs (skolā bijuši pavisam trīs komjaunieši). Viņš rakstīja autobiogrāfijā, ka ir piedalījies "visos politiskajos un ekonomiskajos pasākumos, kurus izveda partija un valdība republikas laukos", tajā skaitā acīmredzot arī 1949. gada 25. marta deportācijā.
To pašu par sevi varēja teikt lielākā daļa 40. gadu latviešu komjauniešu, it sevišķi laukos. 1951. gadā Ruskulis iestājās Latvijas Valsts Universitātē (LVU), kur studēja jurisprudenci. Jau gadu vēlāk – 1952. gadā – kļuva par Rīgas pilsētas Kirova (tagad – Centra) rajona komjaunatnes otro sekretāru. Studenta ievēlēšana šādā amatā bija ļoti neparasta, kas liecina kā par organizatoriskajām dotībām, tā arī par piemērotu kadru trūkumu. Jau gadu vēlāk Ruskulis kļuva par Kirova rajona pirmo sekretāru, bet 1956. gadā – par Komjaunatnes CK sekretāru, bet 1958. gadā – par pirmo sekretāru. Jāatzīmē, ka svarīgākie lēcieni Ruskuļa karjerā bija notikuši laikā, kad Berklavs bija Rīgas pilsētas partijas komitejas sekretārs (1951–1954) un pirmais sekretārs (1956–1958).
1959. gada 18. augustā LKP CK birojs nolēma uzlikt Ruskulim partijas sodu – rājienu ar ierakstu partijas biedra uzskaites kartītē un atbrīvot viņu no Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības (LĻKJS) CK pirmā sekretāra amata. 1959. gada 22. septembrī LĻKJS CK plēnums pieņēma atbilstošu lēmumu. Komjaunatnes Centrālās komitejas locekļi neiebilda, jo nebija pieņemts apstrīdēt iepriekš pieņemtu partijas lēmumu. Ruskuli pat nemēģināja aizstāvēt, jo viņi kā plēnuma locekļi apzinājās, ka tas ir bezcerīgi. Par pirmo sekretāru ievēlēja Augustu Zitmani.
Opozīcija Maskavai
Taču mēģinājums nomainīt komjaunatnes otro sekretāru un viņa vietā apstiprināt no Maskavas atsūtīto Nikolaju Karpovu izraisīja negaidītu pretestību. Līdzšinējā otrā sekretāra Brenča nomaiņa un viņa paša piekrišana tai tika pamatota ar to, ka viņš tiek pārcelts partijas darbā par LKP CK instruktoru.
Tika izvirzīts arī arguments: tā kā apmēram puse komjauniešu Latvijā ir nelatvieši, par otro sekretāru vajadzētu būt krievam.
Oficiālā stenogramma rada iespaidu, ka ievēlēšana visumā noritējusi gludi, Karpovs ievēlēts ar balsu vairākumu, no 56 klātesošajiem balsstiesīgajiem pret balsojuši 13. Jā, ir bijuši iebildumi par to, ka N. Karpovs nav CK loceklis un Statūti neatļauj kooptāciju CK sastāvā, bet plēnuma dalībnieki ir apmierinājušies ar paskaidrojumu, ka kooptāciju šajā gadījumā ir atļāvusi Maskava. Patiesā notikumu gaita bija visai dramatiska, un vismaz galvenajos vilcienos to varam rekonstruēt, pateicoties laikraksta "Sovetskaja Moloģož" atbildīgā redaktora Pjotra Belova pļāpībai 1959. gada 9. oktobrī notikušajā komjaunatnes aktīva sanāksmē, kā arī intervijām ar K. Sondoru u. c. notikumu dalībniekiem, kuras "Padomju Jaunatne" publicēja 1989. gada janvārī.
Dumpinieki šķietami neiebilda priekšlikumam, ka republikas komjaunatnes otrajam sekretāram vajadzētu būt krievam, taču argumentēja, ka tas varētu būt arī vietējais komjaunatnes darbinieks. Viņi izvirzīja Rīgas pilsētas komjaunatnes komitejas otrā sekretāra Anatolija Raskolova kandidatūru. Papildu arguments bija jau minētais kooptācijas aizliegums. Mazāk nekā pirms mēneša – 26. augustā – komjaunatnes CK birojs bija pieprasījis atcelt Gulbenes rajona komjaunatnes komitejas lēmumu kooptēt komitejas sastāvā otrā sekretāra amata kandidātu. Jāatzīmē gan, ka šā argumenta svaru mazināja tas, ka A. Zitmani arī kooptēja CK sastāvā, lai varētu ievēlēt par pirmo sekretāru, un CK locekļi pret to neprotestēja. Atklātā balsojumā lielākā daļa CK locekļu atbalstīja Raskolova kandidatūru. Tika pasludināts sēdes pārtraukums. Divu stundu garumā LKP CK otrais sekretārs Vilis Krūmiņš centās pārliecināt CK locekļus nobalsot par N. Karpovu, kas galu galā izdevās. Stenogrammā fiksētais rezultāts, jādomā, tika panākts otrajā balsojumā.
Komjaunatnes tīrīšana
Viss notikušais bija šoks Latvijas Kompartijas vadībai un, protams, arī komjaunatnes vadībai Maskavā, un tas izraisīja sodāmo skaita paplašināšanu. Viens no galvenajiem upuriem izrādījās bijušais otrais sekretārs J. Brencis, lai gan nav skaidrs, vai viņš aktīvi iestājās pret Karpovu. Iespējams, ja nebūtu bijis dumpis 22. septembrī, viņu patiešām būtu pārcēluši partijas darbā, taču tagad viss izvērtās citādāk. Viņu apstiprināja par "Padomju Jaunatnes" atbildīgo redaktoru, bet jau pēc pieciem mēnešiem atcēla no amata.
Pretēji parastajai praksei nomenklatūras darbiniekiem piemeklēt kādu darbu J. Brencim neko nepiedāvāja. Apmēram gadu bija bez darba, līdz pats atrada darbu Rīgas kinostudijā.
Dažiem cilvēkiem tika izvirzītas tiešas apsūdzības saistībā ar balsojumu 22. septembra plēnumā. Atlaižot Sondoru no amata 1960. gada februārī, to pamatoja ar "politiskā brieduma trūkumu" (poļitičeskaja nezrelosķ) un "nepartijisku uzvedību" komjaunatnes CK otrā sekretāra vēlēšanās. Šādus formulējumus viņš bija izpelnījies kā viens no aktīvākajiem dumpja organizatoriem. Politiska brieduma bija pietrūcis arī LKP CK Propagandas un aģitācijas nodaļas vadītāja vietniekam, bijušajam komjaunatnes otrajam sekretāram Herbertam Valteram, kurš bija arī komjaunatnes CK loceklis un ar savu uzvedību esot ietekmējis citu CK locekļu nostāju.
Papildu pamatojums atlaišanai no darba bija brošūras ar PSKP CK lēmumu nozaudēšana, jo visi partijas dokumenti, pat vismaznozīmīgākie, skaitījās slepeni. Ļoti iespējams, ka brošūra tika apzināti nozagta.
Šādas aizdomas apstiprina tas, ka līdzīgi starpgadījumi tika izmantoti, lai atbrīvotos no Liepājas pilsētas komjaunatnes komitejas pirmā sekretāra Emīla Arāja. Liepājas pilsētas komitejā divas reizes no it kā nejauši vaļā atstāta seifa bija pazudušas vairākas komjauniešu uzskaites kartītes. Turklāt vēl celtnieku arodskolas audzēkņi tautas tiesas vēlēšanu laikā bija sarīkojuši masveida kautiņu ar miličiem un brīvprātīgajiem kārtības sargiem. Tas viss kalpoja par pamatojumu, ka E. Arājam nav vietas komjaunatnes un eventuāli partijas nomenklatūras rindās. LĻKJS XIII kongresā, kas notika 1960. gada martā, E. Arājs un Madonas rajona komitejas pirmais sekretārs Pēteris Bondarevs tika īpaši atzīmēti Zitmaņa referātā kā cilvēki, kas ir pieļāvuši rupjus komjaunatnes normu pārkāpumus. Bondareva gadījumā tika pielietots vienkāršs paņēmiens – neizvirzīt pārvēlēšanai sakarā ar maksimālā komjaunieša vecuma sasniegšanu (28 gadi).
LKP CK vadība nebija ieinteresēta plašās komjaunatnes vadības tīrīšanās, jo tas parādītu Maskavai, ka Latvijā kaut kas nav kārtībā ar ideoloģisko darbu, ja jau pat komjaunatnes aktīvs iestājas pret partijas vadību. Tomēr 1960.–1961. gadā uzkrītoša ir ļoti liela komjaunatnes rajonu un pilsētu komiteju pirmo un otro sekretāru kustība un nomaiņa. Netieša liecība kadru nomaiņas mērogam ir tas, ka 1960. gada martā XIII kongresā ievēlētajā jaunajā CK sastāvā no iepriekšējā palika tikai 13 balsstiesīgi locekļi (pavisam ievēlēja 91 cilvēku).
Dumpinieku rīcībā un nostājā 1959. gada 22. septembra plēnumā varam saskatīt zināmas disidentisma iezīmes, ja definējam disidentismu kā padomju sistēmas atbalstītāju prasību ievērot pašas sistēmas noteiktos formālos spēles noteikumus. Šajā gadījumā – vadīties no komjaunatnes organizācijas Statūtiem. Tomēr viņu protests bija īslaicīgs, nekonsekvents un to samērā viegli izdevās neitralizēt. Neviens no viņiem nekļuva par īstu disidentu. Nevienu no viņiem arī nopietni nesodīja. Pēc sākotnējiem pazemojumiem viņu tālākā karjera visumā bija sekmīga, lai gan daudz zemākā līmenī nekā tas, uz kuru viņi varēja cerēt 1959. gadā. Līdz pat 80. gadu beigām viņi bija sava veida "nepersonas", viņus nedrīkstēja pieminēt ne vēsturiskajā literatūrā, ne arī presē. Ap viņiem bija sava veida cietēja oreols, bet vienlaicīgi viņi bija arī nomenklatūras "melnās avis" – atgādinājums, ka pat vismazākā pretestība ir sodāma.
Pētniecības darbs par pretošanās kustību īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts "Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā", projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003. Publikācijas tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.
