Eduards Anderss ir ebrejs no Latvijas jeb Liepājas žīds - kā viņš pats sevi dēvē -, kurš savā dzimtajā pilsētā pārdzīvojis gan boļševiku varas īstenotās 1941. gada deportācijas, gan nacistu organizēto holokaustu. Tas noticis, pateicoties vairākiem cilvēkiem – latviešiem, krievam un vāciešiem, kuri, riskēdami ar savu dzīvību, glāba Andersu (toreiz vēl Alperoviču) un viņa māti Ēriku.
Atgriežoties pēc ilgiem gadiem dzimtenē, Eduarda Andersa visu pirmās rūpes bija ebreju – holokausta upuru piemiņas iemūžināšana, bet pēc tam, kad viņš pamatīgāk iepazinās ar profesora Andrieva Ezergaiļa pētījumiem, tikpat daudz spēka un arī līdzekļu veltīja, meklējot un atbalstot tos latviešus, kuri holokausta laikā bija glābuši ebrejus.
“Es ļoti neciešu netaisnību un tāpēc krasi nosodu krievu un daudzu ebreju, kā arī rietumnieku negodīgos uzbrukumus Latvijai. Kaut arī esmu pārtraucis ticības saites un lielāko daļu no etniskām saitēm ar jūdaismu, es tomēr saglabāju daudzas saites ar dzimteni,” skaidrojis Anderss.
Uzskatot, ka notiek netaisni uzbrukumi, viņš centies cīnīties pret dažādām aplamībām, ar savu pieredzi un argumentiem pārliecinot, ka ebreju traģiskajā liktenī nacistu okupācijas gados Latvijā nav vainojama visa latviešu tauta.
Varbūt visgrūtākais no Andersa darbiem bijis rūpēties par Vispasaules holokausta izpētes centra "Jad Vašem" atzinību diviem latviešiem – rīdziniekam vijolniekam Kārlim Vestenam un Kārlim Avotam no Lizuma, kuru drosme holokausta laikā bija palikusi bez ievērības. Vestena gadījumā risinājums deva pozitīvu rezultātu, bet Avota varoņdarbs, par kuru liecināja arī Izraēlā dzīvojošā Ada Izraeli (dzimusi Zivcone) sākumā gan guva "Jad Vašem" atzinību, bet gadu vēlāk to anulēja.
Alperoviču ģimenes tēvs izdomāja plānu, kā būtu iespējams izglābt vismaz trīs ģimenes locekļus, kuri „izskatījās pēc āriešiem”.
Tāda bija viņa sieva Ērika ar abiem dēliem, blondiem un zilacainiem jauniešiem Georgu un Eduardu. Ērikai nācās pierādīt, ka patiesībā viņa nav savu vecāku meita, bet atradene, kas atstāta pie mājas durvīm ar klāt pieliktu zīmīti, uz kuras bijis rakstīts viņas vārds un uzzīmēts krusts – apliecinājumam, ka viņa ir kristiete. Gadījumā, ja varas pārstāvji tam noticētu, māte tiktu uzskatīta par ārieti, bet dēli – par pusžīdiem, otrās šķiras pilsoņiem, tomēr viņi nebūtu pakļauti tūlītējām briesmām, kas nozīmēja arestu un nošaušanu. Īpaši apdraudēti bija vīrieši no 16 līdz 60 gadiem, jo nacisti paši ticēja savai propagandai, ka PSRS bija žīdu vadīta valsts un katrs žīdu vīrietis bija potenciāls partizānu vienības organizētājs vai komandieris.
„Mums kā pusžīdiem aizliedza mācīties skolā un bija zināmi darba ierobežojumi, bet Briknera izsludinātie noteikumi uz mums neattiecās.” Alperoviču plāns bija pārdrošs jo vairāk tāpēc, ka Liepājā dzīvoja daudzi, kuri labi pazina ne tikai viņu ģimeni, bet arī Ērikas vecāku ģimeni un viņas vēl pirms kara mirušās māsas. Protams, arī zēnu latviešu draugi un skolasbiedri, tāpat arī skolotāji zināja Alperoviču tautību. Par laimi izrādījās, ka tie cilvēki, kas zināja, nevēlējās kaitēt, bet tie, kas to būtu vēlējušies, nezināja.
Māte un dēli ieguva pagaidu dokumentus, kas apliecināja, ka uz viņiem neattiecas žīdiem domātie likumi un reglamenti, un tas viņus izglāba no apcietināšanas un nošaušanas.
