Kultūras Rondo

Digitālais arhīvs garamantas.lv - grāmatās tādus materiālus izlasīt nevar

Kultūras Rondo

"Romeo un Džuljeta" Leļļu teātrī - cīņa par savu brīvību un pieaugšanu

"Latvijas gadsimta" stāsti: vācbaltietes Renātes Adolfi vecmāmiņas zeķes

«Latvijas gadsimta» stāsti: vācbaltietes Renātes Adolfi vecmāmiņas zeķes no 1939.gada

Vācbaltiete Renāte Hildegarde Adolfi izstādei "Latvijas gadsimts” dāvinājusi baltas un daudzkārt lāpītas kokvilnas zeķes, ko savulaik adīja viņas vecmāmiņa. Šīs zeķes Renāte 1939.gadā ņēma līdzi, kopā ar ģimeni izceļojot no Latvijas.

“Mana vecmāmiņa vienmēr gādāja par to, lai mums būtu zeķes. Viņa adīja garas vilnas zeķes, kas bija asas un koda. Tās es nemaz nemīlēju! Bet šīs baltās zeķītes bija no kokvilnas. Visus šos gadus es tās glabāju pie sevis, kādā kumodē. Bet nekad nebija domas tās izmest,” stāsta Renāte Hildegarde Adolfi.

No 4. maija izstāde “Latvijas gadsimts” – vērienīgākais muzeju kopdarbs – skatāma Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, un to veido pusotrs tūkstotis eksponātu no 68 Latvijas muzejiem. Katrs no tiem veido stāstu par to, kas esam.

"Esmu dzimusi 1923. gadā Rīgā, vācu slimnīcā. Es biju pirmais bērns saviem vecākiem, un mēs toreiz dzīvojām "Bungnerhof” – lielā ēkā Brīvības un Ģertrūdes ielas stūrī, pie Vecās Ģertrūdes baznīcas. Tur es pavadīju savus pirmos trīs vai trīsarpus dzīves gadus. Vēlāk mēs pārcēlāmies uz Mežaparku, bet manai vecmāmiņai bija gruntsgabals un divas mājas Āgenskalnā, Ļermontova ielā. Tā māja joprojām stāv, bet ir pārbūvēta par slimnīcu,” atminas Renāte Hildegarde Adolfi.

Renāte Hildegarde Adolfi

“Manai vecmāmiņai bija liela māja ar 12 istabām un lielu dārzu, kurā viņa dzīvoja ar savām divām neprecētajām meitām. Un mēs viņu ļoti bieži apciemojām. Vēlāk, kad mēs jau bijām Pozenē [Poznaņā], vācu iekarotajā Polijā, viņa man noadīja divas baltas zeķītes. Es tās cienīju un nelietoju,” turpina Renāte Hildegarde Adolfi.

Bet, tā kā tas bija kara laiks, kad ar drēbēm kļuva arvien grūtāk, nācies vilkt arī šīs vecmāmiņas adītās zeķes.

“Drēbes un kurpes varēja dabūt tikai ar tā saukto "Bezugsschein” un "Kleiderkarte” – tādiem taloniem. Un tie bija ļoti knapi. Zeķes plīsa. Es cienīju tās zeķes, bet beidzot tomēr sāku tās valkāt. Un tagad šīs savas zeķītes esmu atdevusi šeit uz izstādi,” stāsta Renāte Hildegarde Adolfi.

Adolfi kundze atklāj, ka vecmāmiņa vienmēr gādājusi, lai mazbērniem būtu zeķes. Garās vilnas zeķes viņai nav patikušas, bet šīs bijušas no kokvilnas diegiem un īpaši saudzētas. 

Ierakstā izmantots Yan Terrien skaņdarbs "Bees Keys String".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti