Latvijas armijas lielākā un svarīgākā uzvara – Pārdaugavas atbrīvošana no Bermonta spēkiem

Latvijas armija savelk cilpu ap bermontiešiem

Oktobra vidū Latvijas armija bija īstenojusi sekmīgu desanta operāciju, pārceļoties pāri Daugavai un atbrīvojot Daugavgrīvu un Bolderāju. Divas nedēļas latviešu spēki nostiprinājās Daugavas kreisajā krastā un gatavojās tālākai virzībai uz priekšu. Šajā laikā Latvijas armijas skaitliskais sastāvs ievērojami pieauga, piesakoties daudziem brīvprātīgajiem un īstenojot arī mobilizāciju.

Novembra sākumā armijas skaitliskais sastāvs jau pārsniedza 50 000 karavīru, kas bija vairāk nekā Bermonta Rietumkrievijas brīvprātīgo armijā.

Tāpat Latvija saņēma bruņojumu no Lielbritānijas, kas ļāva ievērojami palielināt mūsu armijas kaujas spējas.

Vispārējais uzbrukums, kas pēc niknām nedēļu ilgām cīņām noslēdzās ar Pārdaugavas atbrīvošanu, sākās 1919. gada 3. novembra rītā ar franču un angļu karakuģu artilērijas uguni. Latgales divīzijas pulki no Daugavgrīvas un Bolderājas apkārtnes devās strauji uz priekšu. 9. Rēzeknes pulks sasniedza Bulduru tiltu un Babītes staciju, bet 8. Daugavpils pulks – Kleistu muižu. Tomēr abos uzbrukuma flangos panākumi netika gūti. Neveiksmīgi beidzās mēģinājums izcelt desantu Jūrmalā. Tāpat neizdevās ieņemt Cementa fabriku Spilves tuvumā, kas aizsargāja pieejas Pārdaugavai no ziemeļiem. Rūpnīcas ēku biezās sienas nespēja sadragāt pat Sabiedroto flotes lielgabalu uguns, un vācieši to bija pārvērtuši neieņemamā cietoksnī. 7. Siguldas kājnieku pulks vairākkārt nesekmīgi devās uzbrukumos Cementa fabrikai, bet nespēja to ieņemt un cieta lielus zaudējumus. 

Naktī no 3. uz 4. novembri kaujā tika raidīta spēcīgākā rezerve – pieredzējušā pulkveža Jāņa Apiņa komandētais 6. Rīgas kājnieku pulks. Šis pulks bija piedzīvojis neveiksmi pirmajās bermontiādes dienās, nespējot atsist ienaidnieka galveno spēku uzbrukumu. Tagad Rīgas pulkam bija jauns komandieris un iespēja revanšēties par agrāko neveiksmi. 6. Rīgas kājnieku pulks devas uzbrukumā Nordeķu, Annas muižas un Zolitūdes virzienā, apejot spēcīgi nocietināto Pārdaugavu no rietumiem. Nakts uzbrukumā Rīgas pulkam bija izdevies kā ķīlim ietriekties pretinieka pozīcijās. No vienas puses, tas radīja draudus pretinieka aizmugurei, bet, no otras puses, ienaidnieks Rīgas pulku varēja nepārtraukti apšaudīt no flangiem. Apiņa pulkam bija steigšus jāizveido aizsardzības pozīcijas, lai atvairītu bermontiešu pretuzbrukumus un izturētu ienaidnieka artilērijas un mīnmetēju uguni.

5. novembrī Latvijas armijas virzīšanās uz priekšu apstājās. Visas rezerves bija iztērētas, un uzbrukumu varēja turpināt tikai pēc virspavēlniecības rīcībā esošo spēku pārgrupēšanas. Nākamajā dienā 9. Rēzeknes pulks mēģināja ieņemt Bulduru tiltu, bet ar zaudējumiem bija spiests atkāpties. Tiltu izdevās ieņemt tikai 8. novembrī, un tas deva iespēju atbrīvot arī visu Jūrmalu, nodrošinot Latgales divīzijas labo flangu pret iespējamiem ienaidnieka uzbrukumiem un ļaujot pāriet pie galvenā uzdevuma izpildīšanas – Pārdaugavas atbrīvošanas.

Šajā laikā Bermonta armija jau bija diezgan stipri demoralizēta. Bermontiešiem nebija vairs cerību ieņemt Rīgu un pat noturēties Daugavas krastos.

Viņus nepārtraukti apšaudīja arī sabiedroto karakuģi. Bermontiešiem trūka arī pārtikas, munīcijas un silta apģērba. Tādēļ bermontieši mēģināja nocietināties muižās un Pārdaugavas namos, kur varēja rast pajumti un kur akmens ēkas varēja pārvērst grūti ieņemamos cietokšņos. Tiešs uzbrukums pretinieka pozīcijām prasītu lielus zaudējumus, tādēļ Latvijas armijas vadība nolēma apiet Pārdaugavu, virzot savus galvenos spēkus Tīriņu muižas virzienā, lai nonāktu Torņakalna aizmugurē un ieņemtu Jelgavas–Rīgas šoseju. Ja tas izdotos, pretinieks būtu vai nu spiests steigšus atkāpties, vai arī nonāktu ielenkumā un to varētu pilnībā iznīcināt. 

Izšķirošais trieciens

10. novembrī sākās Latvijas armijas izšķirošais uzbrukums. Latviešu pulki strauji virzījās uz priekšu. Tika ieņemta Zasulauka stacija, sagūstot arī ienaidnieka smagos lielgabalus. Kaujas jau ritēja Torņakalna rietumu malā, kur bermontieši bija ieņēmuši ļoti spēcīgas pozīcijas lielākajās ēkās. Sākās niknas ielu cīņas. Tās bija haotiskas un nežēlīgas cīņas, kuras bieži pārgāja durkļu tuvcīņā. Daudzviet ienaidnieks izmisīgi pretojās, lai dotu iespēju saviem galvenajiem spēkiem atkāpties. Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba priekšnieks Pēteris Radziņš vēlāk rakstīja, ka "Torņakalnā palikušie bermontieši cīnījās līdz beidzamam. Tie šāva uz mūsējiem no ložmetējiem, mīnmetējiem un flintēm, iekams paši netika apšauti." Latvijas armijai strauji virzoties uz priekšu, ienaidnieks steidzīgi pameta arī Cementa fabriku Pārdaugavas ziemeļu daļā, kas tik ilgi bija apturējusi 7. Siguldas kājnieku pulka uzbrukumus.

Virsleitnants Jānis Rubenis: "Šoreiz ienaidnieks ļāva 4. rotai izvirzīties uz klajuma apmēram 500 metru Cementa fabrikas priekšā, neizšaujot neviena šāviena. Ienaidnieka klusēšana tik stipri nomāca uzbrucēju garastāvokli, ka 4. rota, kura bija izvērsta ķēdē ar apmēram viena soļa atstarpēm, palika uz vietas lauka vidū un nebija dabūjama uz priekšu. Instinktīvi katrs kareivis saprata, ka ienaidnieks ir tik stiprs, ka viņam nav no mums jābaidās un tāpēc viņš pielaiž mūs tik tuvu, cik tas viņam ir vajadzīgs, lai vieglāk mūs iznīcinātu. To redzot, rotas komandieris virsleitnants Birzulis sakārtoja rotu pa vadiem, trīs līnijās, lai vieglāk būtu vada komandieriem pārvaldīt, un tad turpinājām uzbrukumu. Tā nogājām bez šāviena līdz Zēberga mājas dēļu sētai, bet ienaidnieka nemanījām. Tad tika dota pavēle izlauzt ar šauteņu rezgaļiem žogu un doties uz priekšu. Nodārdēja šauteņu resgaļi pa žoga dēļiem. Momentāli žogā parādījās vairāki caurumi, caur kuriem, cits caur citu, spraucās cauri kareivji un devas uz priekšu, uz Cementa fabriku. Sastinguma stāvoklis bija izzudis. Skriešus devāmies uz Cementa fabriku, bet no turienes jau saklausījām dziesmas skaņas – nedaudzas balsis dziedāja "Dievs, svētī Latviju". Tātad bermontieši bija atstājuši Cementa fabriku pirms mūsu uzbrukuma."

Latvijas armijas vienību ielaušanās Pārdaugavā un tuvošanās Torņakalnam no dienvidrietumiem apdraudēja ienaidnieka atkāpšanās ceļu. Šķita, ka pretinieka ielenkšana un iznīcināšana ir neizbēgama. Pēteris Radziņš rakstīja: "Gods, kam gods – ir jāatzīst, ka vācu zaldāti ir īsti kareivji: jo grūtākos apstākļos tie atrodas, jo sīvāk tie cīnās; un Torņakalnā, kad atkāpšanās ceļš tiem bija nogriezts, viņi cīnījās līdz pēdējam; 11. novembra rītā uz Torņakalna ielām bija redzamas veselas izšautu patronu kaudzes tanīs vietās, kur bija atradušies ložmetēji; blakus šīm patronu kaudzēm gulēja kritušie ienaidnieka ložmetējnieki." Tomēr pašā pēdējā brīdī bermontiešus no ielenkšanas un iznīcināšanas glāba labi apbruņotais un disciplinētais Rosbaha brīvkorpuss, kurš bija paspējis ierasties no Jelgavas.

Šīs vienības iesaistīšanās kaujās Torņakalna apkārtnē glāba bermontiešus no pilnīgas sagrāves un ļāva vācu Dzelzsdivīzijai atkāpties Jelgavas virzienā.

Virsleitnants Jānis Rubenis: "Sētās un šķērsieliņās vēl šur tur bija manāmi bermontieši, bet tas uz ilgu laiku nevarēja aizkavēt. Drīz vien pa Daugavgrīvas ielu tika atklāta ložmetēju uguns, kas stipri apgrūtināja virzīšanos. Izrādījās, ka uz Kalnciema un Daugavgrīvas ielu stūra kāds liels nams ir stipri ieņemts no vāciešiem. Kādi četri ložmetēji veda uguni uz visām pusēm. Iesākām šā rajona apiešanu pa šķērsieliņām. Leitnants Šarfs minēto namu apšaudīja no mīnumetēja. Beidzot arī minētais nams tika ieņemts, tika saņemti arī ložmetēji, daži zirgi, bet vācu rotai tomēr bija izdevies caur sētām no minētā nama izkļūt uz Lielo Lēģeru ielu. Noiedams līdz pareizticīgo baznīcai, atradu uz ielas pamestus četrus smagos ložmetējus, ko vācieši nebija paspējuši līdzi paņemt. Pie pareizticīgo baznīcas, blakus ložmetējam un čaulīšu čupiņai gulēja arī, asiņainu galvu, vācu kareivja līķis. Turpat netāļu mētājās uz ielas divi velosipēdi. Tālāk 7. pulks devas uz Torņakalna staciju, bet arī tur vairs vāciešus nesastapa."

Kaujas ar vāciešiem Pārdaugavā turpinājās visu nakti. Studentu bataljona un Kara skolas izlūki 10./11. novembra naktī vairākkārt sūtīti izlūkot pāri tiltiem no Daugavas labā krasta, lai noskaidrotu, vai pretinieks vēl nav atkāpies. Tikai pulksten septiņos, austot saulei, Latvijas armijas Kara skolas karavīri varēja netraucēti pāriet pāri tiltiem, kas nozīmēja, ka ienaidnieks beidzot ir pārtraucis pretestību un atkāpies. Līdz pusdienlaikam turpinājās Torņakalna tīrīšana no ienaidnieka, gūstekņu un pretinieka pamesto trofeju savākšana, kā arī ievainoto nogādāšana uz aizmuguri.

Cīņas par Rīgu bija noslēgušās, un rīdziniekus ar uzvaru sveica baznīcu zvanu skaņas.

Avīzes "Latvijas Sargs" korespondenta stāstījums: "Pētertornis, sagāzies uz Daugavas pusi, skan un zvana, svētīdams šo dienu, kas latvju tautu izglāba no ģermānisma mēra. Ejot tālāk gar sašauto, ložmetēju zobu izkosto sienu grēdu, laukumā parādās Rīgas pils. Siena uz Daugavas pusi ir saspārdīta. Bet sarkanbaltsarkanais karogs, sašauts un izrobots, stalts plandās vējā. Viņa brīvie plandieni tik pilni dzīvības, ka neviļus ceļ gājēja un vērotāja galvu augšup. Un rau: visa Rīga laistās sarkanabaltsarkana!

Ap dienasvidu, kad lielais notikums jau bija visiem zināms, uz armijas virspavēlnieka štābu ar valsts karogiem un karavīru orķestri priekšgalā, iet manifestācija, sumināt karavīrus un pateikties par uzvaru. "Lai sveika mūsu armija!" Svinīgi skan taures: "Dievs, svētī Latviju!"

Sajūsma, kas vakarrīt bija lasāma katra latvieša acīs, bija izvīlusi uz ielas arī sirmo Barontēvu. Nelūkojoties uz saviem 84 gadiem, sadzirdējis manifestantus ar kara orķestri priekšgalā, viņš devas iekšā gājienā un ilgi bija redzams te vienā, te otrā ielā starp Latvijas himnas dziedātājiem. Kad viņš atpūtās netālu no katedrāles uz sola, es piegāju un ilgāku laiku viņš nevarēja beigt priecāties par Latvijas uzvaru. Barontēvs kustējās un žestikulēja kā jauneklis. Kaut gan arī viņa dzīvoklim izbiruši visi logi un mājās valdot posts un aukstums, bet tas viņu nemaz neapbēdināja."

Svarīgākā uzvara Latvijas Neatkarības karā

11. novembra uzvara bija lielākais Latvijas armijas panākums Neatkarības kara laikā. Tā bija gūta ļoti grūtos apstākļos – ziemā, ar nepietiekošu artilērijas atbalstu un cīnoties nežēlīgās ielu kaujās. Ielu cīņas lielpilsētās 20. gadsimta sākuma karos vispār bija ārkārtīgi reta parādība – Latvijas armijai tas bija liels izaicinājums. Kaujas Pārdaugavā bija prasījušas arī lielus zaudējumus – simtiem kritušo un vēl vairāk ievainoto. Arī Bermonta Rietumkrievijas armijai kaujas Rīgā un tās tuvumā bija maksājušas ārkārtīgi dārgi: spēcīgākā tās vienība – vācu Dzelzsdivīzija – šajās cīņās bija noasiņojusi, un līdz ar to Bermonta karaspēka pilnīga sakaušana un padzīšana no Latvijas teritorijas bija tikai laika jautājums.

Tiesa gan, priekšā vēl bija vairākas nopietnas kaujas – Liepājas aizstāvēšana 14. novembrī un kaujas Jelgavas tuvumā, Jelgavas atbrīvošana, tomēr šīs cīņas vairs nevarēja radikāli mainīt kauju kopējo gaitu.

Simboliski, ka cīņas, kurās gluži vai tiešā veidā tika materializēti Andreja Pumpura eposa kulminācijas notikumi – izšķirošā cīņa ar vācu Melno bruņinieku Daugavas krastos – sākās ar Latvijas armijas bruņumašīnas "Lāčplēsis" iznīcināšanu jau pašā pirmajā kauju dienā. Šīs cīņas beidzās ar spožu uzvaru. Atzīmējot Torņakalna atbrīvošanas gadadienu, 1920. gada 11. novembrī svinīgā ceremonijā militārās parādes laikā tika pasniegti pirmie 288 Lāčplēša Kara ordeņi. Tieši pieminot uzvaru pie Rīgas, tika nodibināts augstākais Latvijas valsts militārais apbalvojums. Turpmākos astoņus gadus katrā 11. novembrī Neatkarības kara varoņiem tika pasniegts šis ordenis, līdz ar to 11. novembris kļuva par Latvijas armijas svētku dienu un ieguva Lāčplēša dienas nosaukumu.

 

Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2019. gada 11. novembrī.