Latvijas armija oficiāli tika izveidota 1919. gada 10. jūlijā. Par tās pirmo virspavēlnieku kļuva ģenerālis Dāvids Sīmansons. Armijai bija divi pulki - Dienvidlatvijas un Ziemeļlatvijas. Šajā gadā Latvijas armijā bija aptuveni 24 000 cilvēku. Līdz 1920. gadam karavīru skaits pieauga līdz pat 75 000.
Pēc Neatkarības kara armijas sastāvs tiek samazināts. Līdz 1940. gada tas svārstās no 19 000 līdz 24 000 karavīru. Pastāvēja obligātais militārais dienests.
"Armija priekš miera laika un Latvijas apstākļiem bija optimāli neliela. Bruņojums bija vidēji Austrumeiropas līmenim atbilstošs. No valsts budžeta aizsardzības budžets sastādīja apmēram 20%," sacīja Latvijas Kara muzejs direktora vietnieks Juris Ciganovs,
Latvijas armijas rīcībā bija gan vieglie tanki, gan kuģi, gan divas zemūdenes, gan lidmašīnas.
"Varbūt šis tehniskais nodrošinājums mūsu bruņotajiem spēkiem palika vidējā statistiskā Eiropas līmenī. Bet tieši nodrošinājumā ar dažādiem ekipējuma priekšmetiem, sadzīves apstākļu ziņā mēs bijām krietni vien pārāki par daudzām Eiropas bruņoto spēku infrastruktūrām," teica Ciganovs
Savu varēšanu tā laika Latvijas armijai tā arī nenācās pierādīt praksē.
"Latvijas armija bija gatava aizstāvēt savu teritoriju, bet ģeopolitiskā situācija bija tāda, ka mums nedeva iespēju to izdarīt. 1939. gada oktobrī Latvijā tika ievests palielināts Padomju armijas kontingents," sacīja Kara muzeja pārstāvis.
Latvijas armija bija viena pirmajām institūcijām, kuru likvidēja Padomju Savienība. Pēc neatkarības atgūšanas no jauna sākās aizsardzība spēku veidošana. 1994. gada 24. novembrī izveidoti Nacionālie bruņotie spēki, apvienojot aizsardzības spēkus un Zemessardzi. 2007. gadā likvidēts obligātais militārais dienests. Tagad bruņotie spēki sastāv no profesionālā dienesta karavīriem, Latvija uzņemta NATO.
"Armija mums nav skaitliski liela. Bet tam varbūt nav tik lielas nozīmes mūsdienās kā toreiz," piebilda Ciganovs.
Šobrīd Nacionālajos bruņotajos spēkos ir 6000 profesionālā dienesta karavīri, 8200 zemessargi un 3000 rezerves karavīri.
