Madis Gerbaševskis ir kaislīgs numismāts. Seno laiku, citu valstu, monētas un banknotes pirmais sāka krāt Mada tēvs. Tagad kopā ar brāli Madis šo ģimenes aizrautību pārvērtis arī par nelielu biznesu – viņiem abiem pieder numismātikas salons. Vērtīgās, senās un arī pašas jaunākās naudas zīmes viņi krāj paši un ļauj krāt arī citiem.
Pati senākā naudas zīme, kas brāļiem Gerbaševskiem bijusi veikalā, ir aptuveni 700 gadu veca senās Ķīnas banknote. Taču tā pārdota.
Šobrīd piedāvājumā ir dažādu pasaules valstu un zemju monētas un banknotes, senākā – aptuveni 200 gadu veca.
Madim pašam interesantākas šķiet papīra naudas zīmes. Viņš novērtē to mākslinieciskās īpašības. Turklāt banknotes šķiet aizraujošāk pētīt arī tādēļ, ka to pasaulē ir krietni mazāk.
“Redz, kur mums ir naudas katalogi”, numismāts norāda uz kādu plauktu. Paņēmis rokā grāmatu, kas vairāk atgādina prāvu telefongrāmatu, Madis Gerbaševskis stāsta: “Šis ir pasaules monētu katalogs par laika posmu no 1901.gada līdz 2000.gadam. Viens gadsimts!” Grāmata ir tik bieza , cik garš ir mans rādītājpirksts. Numismāts turpina: “Šajā grāmatā ir apkopotas monētas no visas pasaules, taču tikai par 100 gadiem. Un par iepriekšējiem 100 gadiem ir tieši tikpat biezs katalogs. Un par iepriekšējiem arī”, viņš pasmīn. “Bet te ir banknošu katalogs – tieši tikpat biezs, cik viens monētu katalogs. Atšķirība tikai tā, ka banknotes ir apkopotas no visas pasaules, bet vienā katalogā ietilpst laika posms no 14.gadsimta līdz mūsdienām. Tik maz pasaulē ir papīra naudaszīmju”. Šajā katalogā atzīmēta arī Latvija.
1918.gadā Latvijas valsts dibināšanas laikā apgrozībā bija vairākas naudas. Krievijas impērijas rubļi, vācu okupācijas maksāšanas līdzekļi – tā saucamās ostmarkas un ostrubļi. Arī 1917.gadā izveidotās krievu pagaidu valdības izdotā nauda, ko valdības vadītāja vārdā dēvēja par kerenkām, un dažādas norēķinu zīmes. Kurzemes pilsētās, kas Pirmā pasaules kara laikā atradās vācu okupācijas zonā, bija izdotas pilsētu parādzīmes. Tas tādēļ, ka šīm pilsētām bija uzlikti lieli kara maksājumi, taču nebija apgrozāmo līdzekļu šo maksājumu segšanai un norēķiniem ar iedzīvotājiem.
Viens no pirmajiem jaunās Latvijas valsts lēmumiem bija ieviest savu nacionālo valūtu, kas izbeigtu vairākus gadus ilgušo naudas haosu.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa stāsta, ka pēc šī lēmuma pieņemšanas tika nolikts arī tāds kā pārejas posms. “Tika nospriests, ka laika posmā kamēr nebūs iespējams ieviest ar zeltu un ārvalstu valūtu nodrošinātu un konvertējamu nacionālo valūtu latu, maksāšanas līdzekļa funkciju pildīs Latvijas rublis”.
Savus rubļus izdeva gan neatkarīgās Latvijas valdība, gan tikai dažus mēnešus pastāvējusī padomju varas atbalstītā pagaidu valdība ar Pēteri Stučku priekšgalā. Otrās izdoto naudu, kā arī iepriekšējo gadu nevērtīgo valūtu vēlāk izmantoja citiem mērķiem. Numismātikas salona īpašnieks Madis Gerbaševskis rāda t.s. Stučkas rubļus, kuriem otrā pusē uzdrukātas markas. “Latvijas laikā, kad nebija papīra, banknotes visādi izmantoja – bija nauda, bet otrā pusē markas”, viņš stāsta, “vai arī reklāmas drukāja”.
Latvijas brīvvalsts laikā, kad vēl nebija ieviests lats, veikalniekiem dažādās Latvijas vietās dzīve bija gana sarežģīta. 1919.gada Brīvības cīņās latviešu karavīriem palīdzēja kaimiņvalstu armijas. Tāpēc – kā stāsta Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa – Vidzemē varēja norēķināties arī ar igauņu un vietām, pat somu naudas zīmēm, bet Latgalē pieņēma poļu naudu. Savukārt tikai dažus mēnešus Jelgavas apkārtnē bija derīgas arī t.s.Bermonta markas, kuras tika izdotas Bermonta-Avalova armijai pārvietojoties uz Krieviju.
Lats maciņos sāka birt 1922.gadā. Pati pirmā latu naudas zīme ir vēlreiz pārdrukāta rubļu banknote, proti, uz Latvijas 500 rubļu banknotes ar sarkanu krāsu uzdrukāts uzraksts “10 lati”. “Šī ir pati pirmā latu naudas zīme, kas ļoti skaidri parāda maiņas kursu, kāds bija Latvijas rublim pret latu”, stāsta Anda Ozoliņa. Pārējās valūtas no apgrozības pilnībā tika izņemtas līdz 1924.gadam.
Tuvojoties 2.pasaules karam līdz ar citām bēdām līdzi nāca arī finanšu haoss. Kara laikā īsu brīdi atgriezāmies pie vācu okupācijas varas naudas zīmēm, taču pēc kara latus strauji aizstāja ar padomu rubļiem. Lats palika apgrozībā līdz 1941.gada martam.
Savukārt pēc neatkarības atgūšanas tika pieņemts tāds par lēmums kā brīvvalsts laikā – kamēr valsts nebūs gatava ieviest latu, sākotnējais maksāšanas līdzeklis būs Latvijas rublis.
Ilgdzīvošanas rekordists mūsu maciņos ir padomju rublis. To ikdienā lietojām 48 gadus.
Tikai tad seko lats, ar ko brīvvalsts un neatkarības gados kopā norēķinājāmies 23 gadus.
Par grāmatām, temperatūru izmaiņām, radio un avīzēm, par autobūvi un aizsargājamajām dzīvnieku sugām – kā dzīve un ikdiena mainījusies 100 gadu laikā – to līdz pat gada beigām katru nedēļu LTV stāstīs raidījumu rubrikā “Šķirkļi Latvijas simtgadei”.
