Revolūcijas bērni
Latvijas sociāldemokrātu idejiskās saknes ir meklējamas kustībā, kuru pazīstam kā Jauno strāvu. Tobrīd 19. gs. izskaņā grupa jaunu latviešu intelektuāļu aizrautīgi pievērsās sociālisma idejām. Viņi par savu mērķi izvirzīja strādniecības ekonomisko apstākļu uzlabošanu. Šīs cīņas ietvaros jaunstrāvnieki noraidīja jaunlatviešu iedibinātās tautiskās kustības vērtības. Viņi arī veltīja skarbu kritiku latviešu vidusšķirai par līdzcilvēku grūtā stāvokļa ignorēšanu, kā arī vācbaltiešu elitei un cara imperiālajai administrācijai par reakcionāra režīma uzturēšanu.
Patiesi, no mūsdienu skatupunkta ir grūti iztēloties nevienlīdzības apmērus Eiropā un Latvijā 19./20. gs. mijā. Toreiz Rīgā aiz skaisti izrotātajiem jūgendstila namiem, elegantajiem tērpiem un zaļajiem bulvāriem slēpās cita realitāte. Rīgas nomalēs desmitiem tūkstoši strādnieku strādāja līdz pat 12 stundu garas darba dienas sešas dienas nedēļā. Darba apstākļi bija smagi, algas mazas, bet trauma vai slimība varēja nozīmēt pat šo niecīgo ienākumu zaudēšanu. Pēc darba strādnieki atgriezās šauros, pārapdzīvotos mitekļos, kur valdīja antisanitāri apstākļi. Daudzi savu nožēlojamo stāvokli remdēja alkoholā.
Straujā industrializācija un ekonomiskā izaugsme radīja ne tikai pārticību, bet arī neskaitāmas traģēdijas.
Pirmie jaunstrāvnieki paši nebija strādnieciskas izcelsmes. Kustības skaļākās balsis – Jānis Pliekšāns, Pēteris Stučka, Klāra un Pauls Kalniņi, Fricis Roziņš, Jānis Jansons-Brauns -, visi nāca no turīgām pilsētas un lauku vidusšķiras ģimenēm, ieguva izglītību labākajās Baltijas ģimnāzijās un pēc tam turpināja studijas universitātēs. Nākšana no tik šaurām aprindām jau toreiz iezīmēja pirmo latviešu sociālistu attiecības ar vidusšķiras politiķiem. Šīs attiecibas nenoteica vien abstrakta ideoloģija, bet arī personīgā pazīšanās. Vēlākie politiskie oponenti bieži bija mācījušies vienā ģimnāzijā vai universitātē, dažkārt pat būdami klases biedri.
Jaunstrāvnieku attieksmē pret saviem vienaudžiem, kas nepievērsās sociālisma idejām, ir jaušams nosodījums un neizpratne par nespēju pienācīgi uztvert strādnieku traģiskā stāvokļa apmērus.
Antipātijas bija abpusējas, jo tādi nacionāli liberālas politikas aizstāvji kā Arveds Bergs bija pārliecināti, ka sociālisti nodod latviešu nacionālās intereses.
Nošķiršanās starp lieliniekiem un maziniekiem
Kad sociālā spriedze izlauzās 1905. gada revolūcijas laikā, nesen dibinātās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) rindas strauji auga. Līdz pat 1918. gada 17. jūnijam partija (1906. gadā pārsaukta par Latvijas Sociāldemokrātiju) apvienoja latviešu sociāldemokrātus jeb maziniekus un komunistus jeb lieliniekus (vairāk par šķelšanos lasiet šeit). Abu pušu domstarpību iemesls bija nevis revolucionārās un politiskās darbības galamērķis (gan lielinieki, gan mazinieki bija pārliecināti, ka sabiedrība galu galā sasniegs komunisma utopiju), bet gan metodes mērķa sasniegšanai. Lielinieki ar Ļeņinu priekšgalā uzskatīja, ka revolūcijas priekšgalā jāatrodas šaurai profesionālu revolucionāru grupai, kas iedibinās proletariāta diktatūru. Tikmēr
mazinieki uzskatīja, ka partijai ir jāiekļauj plašas strādnieku masas un politiskajai organizācijai ir jābūt balstītai uz demokrātijas principiem.
Demokrātijas principu ievērošana nozīmēja arī to, ka mazinieki bija gatavi sadarboties ar pilsoniskajām partijām, kamēr lielinieki šādu iespēju noraidīja.
Būtiska atšķirība starp maziniekiem un lieliniekiem bija arī tajā, kā katra no frakcijām teoretizēja revolūcijas norisi. Ļeņins uzstāja uz tūlītēju, vardarbīgu revolūciju, kuru vadītu profesionālie revolucionāri, un uzskatīja, ka ir iespējama strauja pāreja uz komunismu (ticība par iespēju sasniegt šo mērķi tuvā nākotnē bija arī iemesls, kāpēc lielinieki sāka sevi dēvēt par komunistiem, pretstatot sevi citiem sociālistiem). Turpretī mazinieki teoretizēja, ka vēlīnajam kapitālismam ir raksturīga augstāka demokratizācijas pakāpe un, sasniedzot šo līmeni, revolucionārās pārmaiņas norisinātos organiskā ceļā, sociālismam nomainot kapitālismu.
Savu demokratizācijas programmu mazinieki cerēja īstenot jau 1917. gadā caur Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanām. Sākotnēji latviešu mazinieki neatbalstīja ideju par neatkarīgu Latviju. Viņi uzskatīja, ka cīnās par vienotās strādniecības interesēm visā pasaulē un jaunu robežu novilkšana būtu šķērslis šajā cīņā. Tāpat bijusī Krievijas impērija kā vienots politisks veselums šķita loģiskāks no ekonomisko iespēju viedokļa. Arī cilvēciskajam pieradumam bija sava loma šajā izvēlē.
Tomēr lielinieku apvērsums liedza iespēju turpmākam demokrātiskam attīstības ceļam Krievijā, un situāciju vēl vairāk sarežģīja Latvijas pilnīga nonākšana Vācijas okupācijā. Jaunajos apstākļos no Krievijas neatkarīga Latvija vairs nešķita kā kavēklis, bet gan līdzeklis demokrātiskās revolūcijas iedzīvināšanai. Tāpēc 1918. gada 17. jūnijā, līdz ar LSDSP atdalīšanos no Latvijas Sociāldemokrātijas, latviešu mazinieki deklarēja arī savu atbalstu neatkarīgajai Latvijai.
Sagatavot Latviju revolucionārām pārmaiņām
Kad 1920. gada februārī sākās gatavošanās Satversmes sapulces vēlēšanām, sociāldemokrātu pozīcija nebija mainījusies. Gan tobrīd, gan arī vēlāk, atminoties Satversmes sapulces gadus, vadošie sociāldemokrāti neslēpa savus nodomus. Viņu mērķis bija panākt pēc iespējas demokrātiskāku iekārtu Latvijā, jo viņi uzskatīja, ka šādi Latvijas sabiedrība būs sasniegusi augstāku vēsturiskās attīstības pakāpi.
Attiecīgi Latvijā būs iedibināti priekšnoteikumi, lai sāktos revolucionāras pārmaiņas, pārejot sociālismā.
Lielāks demokrātisms ideālā formā nozīmētu vairākas nozīmīgas pārmaiņas, dažas no kurām varētu šķist pārmērīgas pat no mūsdienu skatupunkta. Pirmkārt, Latvijas valstij nebūtu prezidenta amata, kas sociāldemokrātu acīs bija monarhijas paliekas. Absolūtais valsts varas centrs būtu Saeima, ministriem atvēlot vien striktu pakļaušanos parlamenta diktātam. Tāpat ievērojami paplašināts būtu vēlētāju loks, vēlēšanu tiesības pešķirot visiem pilsoņiem no 16 gadu vecuma. Nozīmīgs instruments valsts pārvaldē būtu referendumi, kuriem būtu jābūt pēc iespējas vieglāk ierosināmiem. Bet neapstrīdamiem pamatprincipiem būtu jābūt arī vārda brīvībai, tiesībām protestēt un streikot. Un tieši streikošanai būtu jābūt aizsargātai konstitūcijā, spiežot darba devējus segt strādnieku dzīvošanas izmaksas dīkstāves laikā.
Progresu un demokrātismu partijas kreisais spārns cerēja veicināt arī ar privātīpašuma tiesību mazināšanu. Piemēram, ja agrārās reformas pirmā fāze – muižnieku īpašumu konfiskācija – izpelnījās visu sociāldemokrātu atzinību, tad radikālākie biedri uzskatīja, ka nacionalizēto zemi nedrīkst nodot īpašumā bezzemniekiem. Tā vietā valsts bezzemniekiem piešķirtu vien tiesības izmantot zemi. Tāpat no partijas kreisā spārna bieži izskanēja aicinājumi nacionalizēt Latvijas lielākās fabrikas. Protams, bez cīņas par plašāku demokrātiju sociāldemokrāti bija nepiekāpīgi prasībās pēc sociālo garantiju paplašināšanas strādniecībai. Valsts apmaksātas vecuma pensijas, bezmaksas vidējā izglītība, veselības apdrošināšana, apmaksāti atvaļinājumi – mūsdienās jebkuras civilizētas valsts sociālās politikas neatņemama sastāvdaļa 1920. gadā nemaz nebija tik pašsaprotami pamatprincipi.
Atkāpes nav pieļaujamas
No sociāldemokrātu skatupunkta jebkura atkāpe no ideāla nozīmēja arī attālināšanos no sociālisma sasniegšanas. Lai gan atsevišķos gadījumos sociāldemokrāti bija gatavi kompromisiem, bieži viņu pieeja oponentiem šķita pat dogmatiska un nepraktiska. Neapmierināto netrūka arī partijas iekšienē, kas noveda pie Marģera Skujenieka vadītās mazinieku frakcijas atšķelšanās. Sevi identificējot ar maziniekiem, Skujenieks un viņa domubiedri vēlējās norādīt uz LSDSP pārāk kreiso pozīciju un parādīt, ka tieši viņi atgriežas pie sākotnēji mērenajiem partijas ideāliem, it sevišķi pie gatavības sadarboties ar pilsoniskajām partijām cīņā par strādniecības interesēm.
Izvērtējot iespējas īstenot sociāldemokrātu programmu praksē, kritisku punktu netrūkst. Grūti iedomājama ir valsts pārvalde gandrīz bez izpildvaras. Tāpat pilsonisko partiju politiķi sociāldemokrātus asi kritizēja arī par nereālistisku ekonomisko un sociālo politiku, kas novestu pie saimnieciska kraha un valsts bankrota. Divdesmito gadu sākumā, kad Latvijas ekonomika bija pilnībā sagrauta, šīm iebildēm bija pamats.
Tas, ka Latvija ir parlamentāra republika, lielā mērā ir sociāldemokrātu nopelns. Tobrīd Latviešu zemnieku savienība un citas lielākās pilsoniskās partijas vēlējās izpildvaras centrā novietot tautas vēlētu prezidentu. Bet izšķirošajā balsojumā sociāldemokrāti nosvēra vairāku minoritāšu politiķu un centriski kreisās Darba partijas balsis par labu sev. Bet lielākā sociāldemokrātu neveiksme bija nespēja panākt, lai tiktu ratificēta Satversmes 2. daļa, kurā būtu iekļautas pilsoņu tiesības un pienākumi.
