"Latviešu operācija" PSRS Lielā terora laikā
Pirms 85 gadiem – 1937.gada 30.novembrī – visas PSRS Iekšlietu tautas komisāriāta nodaļas saņēma šifrētu telegrammu – "… atklātas lielas latviešu spiegu-diversantu un nacionālistiskās kontrrevolucionārās organizācijas …" Jārīkojas! Tā sākās tā sauktā "latviešu operācija", kurā ar nāvi sodīja vairāk nekā 16 000 mūsu tautiešu.
Latviešu operācija

1937. un 1938. gads iezīmējas kā viena no nežēlīgākajām izrēķināšanās ar PSRS iedzīvotājiem. To skaitā arī nacionālajām minoritātēm – vāciešiem, poļiem, harbiniešiem, latviešiem, somiem, igauņiem u.c. Šifrēta telegramma Nr. 49990 ar ziņu, ka "Maskavā un virknē apgabalu atklātas lielas latviešu spiegu-diversantu un nacionālistiskās kontrrevolucionārās organizācijas, kuras ir izveidojis Latvijas izlūkdienests un kuras ir saistītas ar citu valstu izlūkdienestiem", [1] uzsāka represīvo operāciju, kas skāra latviešus. Skaļas, satraucošs, bet kā vēlāk izrādīsies, pilnīgi nepamatotas aizdomas un dramatiskas sekas simtiem, tūkstošiem ģimeņu PSRS un vēsturiskā kontekstā kopumā skatoties, arī Latvijā. Statistiska ir nepielūdzama – pēc vēsturnieka J.Riekstiņa datiem "latviešu operācijas" laikā tika arestēti 22 360, bet augstāko sodu – nāves sodu – piesprieda 16 573 mūsu tautiešiem. Kas viņi bija? Ko skāra šī operācija? Kāds ir viņu statuss mūsu vēsturiskajā atmiņā ?
Vēsture: kā izveidojās latviešu kopiena cariskajā un vēlāk Padomju Krievijā, PSRS?
Līdz pat 20.gs. sākumam Latvijas teritorija ietilpst Krievijas impērijā.
No 19.gs. vidus, t.i. pēc dzimtbūšanas atcelšanas, latviešu zemnieki sāk masveidā izceļot uz Krieviju ar vienu mērķi – iegūt lietošanā, īpašumā zemi.
Latvieši izmanto arī izglītības un karjeras izveidošanas iespējās. 1897. gadā pēc Viskrievijas tautas skaitīšanas datiem ārpus Latvijas Krievijā jau dzīvojuši 112 322 latvieši.[3]
Emigrācijas vilnis aiznes latviešus uz Krieviju pēc 1905. gada revolūcijas.
Nākamais liktenīgais vēstures notikums ir 1. pasaules karš. Mobilizācija, bēgļu gaitas, rūpniecības uzņēmumu un darbinieku evakuācija. Oktobra revolūcijas apvērsums, Pilsoņu karš un latviešu iesaiste tajā. Tiek pieņemts, ka 20. gadu sākumā PSRS ir apmēram līdz 180 000 Latvijas teritorijas bijušo iedzīvotāju.[4]
1920. gada 11. augustā tiek noslēgts Latvijas–Krievijas miera līgums. Ar tā parakstīšanu Padomju Krievija atzina Latvijas valsts neatkarību un tiek izbeigts karš. Tas paver ceļu latviešiem un citu tautību mūsu zemes piederīgajiem atgriezties Dzimtenē. Krievijā paliek līdz pat 200 000 latviešu, galvenokārt tie kolonisti, kurus ar Krieviju jau ilgstoši saistīja ģimenes, nodarbošanās un kas nebija pārliecināti par savas dzīves perspektīvu Latvijā. Kā arī tā tautiešu daļa, kas simpatizēja revolūcijas idejām un bija jau atraduši vai cerēja vēl rast savu vietu jaunās valsts dzīves izveidē.
Latvieši PSRS

1926. gadā tautas skaitīšanas dati uzrāda, ka PSRS tobrīd dzīvojuši ap 140 000 latviešu, kā arī ap 20 000 latgaliešu, kas tolaik tika uzskaitīti atsevišķi. [5] Pastāv uzskats, ka kopējais latviešu skaits varētu būt līdz pat 200 000, apmēram 60 % no tautiešiem dzīvojuši laukos, bet pārējie lielākajās pilsētās – Maskavā, Ļeņingradā ( tagadējā Sanktpēterburga), Harkovā u.c. Bērni varēja mācīties vairāk nekā 120 latviešu skolās, tālāk izglītojoties dzimtajā valodā tehnikumos. Par latviešu kultūras dzīves centru kļuva 1923. gadā dibinātā kultūras un izglītības biedrība "Prometejs". Biedrība attīstīja ļoti sekmīgu, pilnīgi autonomu tirdzniecisku un rūpniecisku darbību uz kooperatīviem pamatiem. "Prometejam" bija pašam sava izdevniecība, veikals un darbnīcas, kas ražoja dažādus mācības līdzekļus. Tādā veidā ar laiku tika gūta ievērojama peļņa, ko izlietoja latviešu kultūras un izglītības darbam. Maskavā sekmīgi strādāja Valsts latviešu teātris "Skatuve", savi teātri bija arī Ļeņingradā, Smoļenskā. Latviešu valodā tika izdota prese – laikraksti "Krievijas Cīņa ", "Komunāru Cīņa" , "Sibīrijas Cīņa", izdevumi jaunatnei – "Darba Bērni ", " Jaunais Komunārs " u.c. No 1929. gada tika izdots literatūras un mākslas žurnālu "Celtne" u.c. Visā valstī darbojās daudz latviešu klubu, tautas namu, koru, bibliotēku un lasītavu, kā arī dažādu mākslas nozaru pašdarbības grupas.
Domājams, ka līdz pat 1937. gadam un represiju sākumam PSRS dzīvojošo latviešu vide bija nacionāla, rūpīgi kopta un saglabāta, protams, iekļaujoties jaunās dzīves ideoloģiskos uzstādījumos.
Nevar noliegt vēstures faktu, ka ļoti daudz latviešu bija izvirzījušies augstos politiskos, saimnieciskos, militāros, zinātnes un diemžēl arī represīvos amatos. To pietuvinājums varai faktiski ļauj viņus uzskatīt ne tikai par latviešu diasporas, bet visas tā laika PSRS sabiedrības elites pārstāvjiem. Jānis Rudzutaks, Roberts Eihe, Roberts Eidemanis, Jēkabs Alksnis, Jānis Bērziņš (Pēteris Ķuzis ), Jūlijs Daniševskis, Vilis Knoriņš, Jēkabs Peterss, Eduards Bērziņš, Valērijs Mežalauks, Ernests Apogs, Jukums Vācietis un daudzi, daudzi citi tautieši tolaik veidoja un pārstāvēja jaunās valsts varas pamatus. Diemžēl tieši viņus visvairāk skars lielā terora vilnis, bet ne tikai.
Lielais terors un latviešu operācija
Lielais terors

Aktīva cīņa pret citādi domājošajiem un represijas vienmēr ir bijis viens no padomju varas balstiem. Nebijušus un mūsdienās neaptveramus apjomus tās sasniedza 1937. –1938. gadā. Tolaik vēršanās pret vienlaicīgi notika vairākos virzienos – gan represijas pret padomju politisko, saimniecisko, militāro, tehnisko un kultūras eliti, gan vēršanās pret vidējā un zemākā līmeņa partijas un administratīvā aparāta darbiniekiem. Tam sekoja t.s. "kulaku" operācija, kas skāra lielākos un sekmīgākos zemniekus. Tai sekoja masu represijas pret nacionālajām mazākumtautībām jeb t.s. nacionālās operācijas. Represiju masveidības un tajā iesaistīto dažādo upuru grupu pēc to dēvē par Lielo teroru. Balstoties uz oficiālo statistiku, var secināt, ka 1937.–1938. gadā pavisam arestēja vairāk nekā 3,1 miljons cilvēku, t.sk. par politiskiem noziegumiem apmēram 1,6 miljonu. No viņiem notiesāja vairāk nekā 1,3 miljonus, t.sk. aptuveni 682 000 nošāva. Kā atzīst Nacionālās enciklopēdijas veidotāji, šie dati ir nepilnīgi un kopējais bojā gājušo skaits (nošauti, miruši izmeklēšanas laikā un nometnēs) varēja sasniegt miljonu. [6]
Bet jāatzīmē, ka mūsdienās šo represiju upuru skaits ir vēsturnieku diskusiju objekts, aplēses ir visai aptuvenas un skaitļi visai būtiski atšķiras, bet jebkurā gadījumā tie ir baisi.
1937.-1938. gada Staļina represiju memoriāls Maskavā.
Foto: EPA, MAXIM SHIPENKOV
Represiju viļņi masveidā "aiznes" arī latviešu varas eliti. Nepatiesi apvainojumi, lietu safabricēšanas, nežēlīgas spīdzināšanas "patiesības" izspiešanai, nolemtie likteņi un nāves sodi nošaujot. Straujas, trauksmainas dzīves, sasniegumi, ticība un savu ideālu nenodošana, bet traģisks dzīves noslēgums bez konkrētas kapa vietas. Kopā ar tēviem, vīriem represijām tiek pakļautas arī sievas, vai nu saņemot arī augstāko soda mēru vai izsūtījumu un dzīvi t.s. "tautas ienaidnieku sievu" nometnēs. Ja nebija kam parūpēties par bērniem, tad tie tika nosūtīti uz bērnunamiem.
Tika mainīti vārdi, uzvārdi, cenšoties panākt atteikumu no vecākiem. Izņemti no ģimenēm, vides un valodas, izejot skarbo bērnunamu likteni, daudzi no latviešu bērniem vienkārši pazaudēja savu identitāti un tika asimilēti.
Pēc inspirētajām plašajam politiskajam prāvām un vēršanos pret t.s. "kulakiem" pienāca kārta masu represijām pēc nacionālās piederības. Tās tika vērstas galvenokārt pret tautībām, kuru etniska izcelsme bija saistīta ar PSRS pierobežas valstīm – Poliju, Latviju, Somiju u.c., vai Tālajos Austrumos – Japānu u.c. Šīs valstis jau a priori veidoja naidīgu ielenkumu, bija "nepieteiktā kara stāvoklī" pret PSRS. To tautību piederīgie, kas pārstāvēja šīs valstis, varētu tikt izmantoti pret padomēm, kaitnieciskā darbībā, diversiju, spiegošanas organizēšanā utt. Ja piederība šādai tautībai bija aizdomu pamatā, tad ieceļošana, pārbēgšana vai jebkuri sakari ar ārzemēm — tiešs nozieguma pierādījums. Bet pret ienaidniekiem padomju vara lietoja "iznīcināšanas un sagraušanas metodes", kā to ieteica Staļins [7] Laika ziņā pirmā šāda nacionāla operācija skāra vāciešus ( PSRS IeTK pavēle Nr.00439), tad sekoja poļi ( IeTK pavēle Nr. 00485 , tad harbinieši, latvieši u.c.
Liktenīgās pavēles

1937. gada 23. novembrī PSRS iekšlietu tautas komisārs N.Ježovs visiem IeTK novadu un apgabalu pārvalžu priekšniekiem nosūta telegrammu par latviešu iestāžu un organizāciju uzskaiti un represiju gatavošanu pret latviešiem.

"Nekavējoties savāciet, pārbaudiet un paziņojiet šādas ziņas par latviešu oficiālajām iestādēm un organizācijām republikas, novadu teritorijā: līdz pēdējam laikam pastāvējušās kultūras un izglītības biedrības "Prometejs" filiāles, latviešu klubus, rakstnieku biedrības, laikrakstus, teātrus, likvidētās akcionāru savienības "Prometejs" valdes, latviešu kolhozus, mājsaimniecības arteļus un kooperatīvos uzņēmumus pilsētās, kompaktas latviešu masas dažādās iestādēs, uzņēmumos, sovhozos un dažādās citās vietās. … Paziņojiet man šo latviešu koncentrācijas vietu precīzu dislokāciju, norādot skaitu par katru vietu atsevišķi, skaitliskās ziņas par vadītāju, valdes locekļiem un aktīva locekļiem atsevišķi. Izpildes termiņš – 48 h no telegrammas saņemšanas brīža. Reizē ar to sagatavojiet visu šo latviešu koncentrēšanās punktu vadītāju un aktīvistu, kā arī agrāk uzskaitīto latviešu spiegu, pārbēdzēju un pretpadomju aktīva, tajā skaitā Latvijas pavalstnieku ( izņemot vēstniecības un konsulāta darbinieku ) arestus. Operāciju attiecībā pret visām šīm kategorijām ir paredzēts veikt vienā dienā visās republikās un apgabalos, turpmāk to izvēršot tāpat kā poļu operāciju. Operācijas laiks un tā veikšanas kārtība jums tiks paziņota ar telegrammu pēc jūsu ziņojumiem par uzskaitītājiem kontingentiem.'' [8]
Vizualizāciajai izmantoti biedrības "Prometejs" materiāli. Avots - LVA, 1339 fonds
Foto: Iveta Lepeško, LTV
Nākamā telegramma ar atzīmi pilnīgi slepeni tika nosūtīta jau 30. novembrī.

"Maskavā un vairākos apgabalos ir atklātas lielas latviešu spiegu-diversantu un nacionālistiskās kontrrevolucionārās organizācijas, kuras ir izveidojis Latvijas izlūkdienests izveidotas latviešu un kas ir saistītas ar citu valstu izlūkdienestiem. Šie kontrrevolucionārie latviešu formējumi virknē gadījumu ietilpa labēji trockistisko organizāciju un militārās trockistu sazvērestības sastāvā kā nacionālistiskas latviešu filiāles un centri. Lai likvidētu Latvijas izlūkdienesta darbu un sagrautu nacionālistisko, pretpadomju darbību PSRS teritorijā, pavēlu:
1. 1937. gada 3. decembrī vienlaikus visās republikās, novados un apgabalos veikt visu latviešu, kuri tiek turēti aizdomās par spiegošanu, diversijām, pretpadomju un nacionālistisko darbību, arestus.

2. Arestam tiek pakļauti visi latvieši:

a) kuri atrodas operatīvajā uzskaitē un kuru darbība tiek izmeklēta;
b) politemigranti no Latvijas, kuri ieradušies PSRS pēc 1920. gada;
c) pārbēdzēji no Latvijas;
d) biedrības "Prometejs" un latviešu klubu vadītāji, valdes locekļi un vietējo filiāļu štata darbinieki;
e) "Osoaviahima" latviešu strēlnieku biedrības vietējo nodaļu vadītāji un biroju locekļi;
f) agrāk funkcionējušo akciju sabiedrību "Produkts" un "Kokmateriālu produkts " bijušie vadītāji un valdes locekļi;
g) Latvijas pavalstnieki, izņemot diplomātisko iestāžu darbiniekus;
h) latvieši, kuri no Latvijas ieradušies kā tūristi un palikuši uz dzīvi šeit.

3. Veicot operāciju, īpašu uzmanību pievērst tam, lai rūpīgi attīrītu no augstāk minētā kontingenta aizsardzības nozīmes uzņēmumus un būves, visa veida transportu, tautas komisariātu un valsts iestāžu specsektorus un nodaļas, kuras atbild par aizsardzības un mobilizācijas jautājumiem un armijas, flotes, IeTK karaspēka, IeTK aparāta orgānu šifrēšanas darbiem, kā arī kolhozus, sovhozus un apdzīvotās vietas, kuras atrodas īpaša režīma un aizliegto zonu robežās un ir tuvu nocietinātajiem rajoniem un aizsardzības būvēm.

4. Vienlaikus ar arestu operācijas izvēršanu sāciet enerģisku izmeklēšanas darbu, lai atmaskotu kontrrevolucionārā darba organizatorus un vadītājus, lai izsmeļošu atklātu spiegu-diversiju un nacionālistisko kontrrevolucionāro grupu un organizāciju atzarus un dalībniekus.

5. Ja ir nepieciešamība arestēt komandējošā sastāva personas, kurām ir militārās un speciālās dienesta pakāpēs, kā arī personas, kuras skaitās CK nomenklatūrā, pieprasīt PSRS IeTK sankciju.

6. Lietu noformēšanu un to izmeklēšanu veikt operatīvās pavēles Nr.00485 6.punktu kārtībā.

7. Par arestu operācijas rezultātiem paziņot piecu dienu ziņojumos, darot zināmus galīgos skaitļus par visbūtiskākajām un svarīgākajām liecībām, vienlaikus izsūtīt arestēto sarakstus ar pilniem orientējošiem datiem."[9]
"Dvoika" un "albumi"

Represīvās iestādes savas prasmes jau bija atstrādājuši t.s. poļu operācijas laikā, nosakot principiāli jaunu sodīšanas procesuālo kārtību. Pēc formālas izmeklēšanas pabeigšanas par apsūdzēto bija jāsastāda izziņa ar īsu izmeklēšanas materiālu izklāstu, kas raksturotu arestētā vainas pakāpi. Katras desmit dienas izziņas tika apkopotas sarakstos, kas tika nodoti tālākajai izskatīšanai. Tā kā mašīnraksta lapas ar sarakstiem tika sastiprinātas kopā jeb "sašūtas", tās atgādināja albumus. Apcietināto cilvēku likteņus šajās operācijās noteica tikai divi cilvēki — t.s. "dvoika" — vietējais NKVD priekšnieks un prokurors. Tā lēma par kādu no divām soda kategorijām apsūdzētajam: piemērot. 1. kategoriju nozīmēja augstāko soda mēru — nošaušanu, bet 2. kategorija — ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs uz 10 vai 5 gadiem. Apkopotos sarakstus — albumus sūtīju uz Maskavā, kur spriedumus bez liekas iedziļināšanās apstiprināja IeTK komisārs N. Ježovs un PSRS ģenerālprokurors A. Višinskis vai viņu pirmie palīgi. Albumu "ceļošanas" laikā no Maskavas un uz Maskavu apcietinātais gaidīja savu sprieduma izpildi. Šāda kārtība tomēr kavēja nacionālo operāciju gaitu, krājās neizskatītu lietu kaudzes. 1938. gada 15. septembri tika pieņemts lēmums uzticēt sarakstu izskatīšanu īpašām reģionālajām "troikām", ko veidoja partijas, NKVD un prokuratūras pirmās amatpersonas. Šīm "troikām" piešķīra tiesības cīnīties arī pret pārspīlējumiem un atbrīvot nepamatoti arestētos. Divu mēnešu laikā reģionālās "troikas" bija izskatījušas visas nacionālajās operācijās uzkrājušās 105 032 lietas. Atbrīvoja 137 cilvēkus…[10]

Lai realizēto doto pavēli un iekļautos noteiktajos termiņos, represīvie orgāni veica masveida aizturēšanas, safabricēja lietas. Jau 1937.gadā bija likvidēts "Prometejs" un citas latviešu biedrības, slēdza visas izdevniecības, bibliotēkas, lasītavas, teātrus, klubus. Organizācijām piederošās ēkas, inventārs tika nodoti citiem. Dzīvojamos namos aizvien vairāk parādījās aizzīmogoto dzīvokļu. Latviešu sabiedriskā dzīve apstājās. No tās viens pēc otra – bet masveidā – pazuda ne tikai iepriekš slavas un varas virsotnēs esošie, bet arī t.s. vienkāršie latvieši gan laukos, gan arī pilsētās.
Latviešu "identifikācijai" tika izmantoto namu pārvalžu īrnieku t.s. mājas grāmatas, kolhozu, sovhozu vai jebkuru citu iestāžu darbinieku štata saraksti u.c. Galvenais kritērijs bija nacionalitāte – latvietis.
Balstoties tieši uz šo principu tika arestēti faktiski visi Maskavas Valsts latviešu teātra "Skatuve" darbinieki. Arestētie kolēģi, sākot no ierindas apkopējas līdz mēmā kino zvaigznei Marijai Leiko tiek nošauti 1938. gada 3. februārī . Tajā dienā Butovas poligonā, kas netālu no Maskavas tika izveidots kā "tautas ienaidnieku" soda vieta, tika nošauti 258 apsūdzētie, no tiem 226 latvieši… Kopumā t.s. latviešu operācijas laikā tika arestēti 22 360, bet augstāko sodu nāves sodu piesprieda 16 573 mūsu tautiešiem. [11]

Vai latvieši bija tikai upuri? Diemžēl ne. Daudzās lietās apsūdzētāji arī bija tautieši, bijušie draugi, cīņu biedri, kolēģi. R. Eidemani prāvā apsūdzēja viņa senais cīņu biedrs, mājas kaimiņš J. Alksnis. Diemžēl vēlāk arī viņu pašu piemeklēs līdzīgs liktenis. Arī tiešie "melnā darba" izpildītāji bija latvieši…
Vai latvieši masveidā bija spiegi, diversanti un kontrrevolucionāri?
Īsā atbilde ir – nē.

1955. gada 26. martā Valsts Drošības komitejas 4. pārvalde atbild uz pieprasījumu Maskavas kara apgabala prokuroram biedram Rižkovam: "PSRS Valsts Drošība komitejas 4. pārvaldes rīcībā nav ziņu par it kā PSRS teritorijā pastāvējušām latviešu pretpadomju teroristiskajām organizācijām."[12]

To apstiprina arī izraksts no PSRS Iekšlietu ministrijas Galvenās arhīvu pārvaldes paziņojuma;

"… PSRS Centrālajā valsts Sarkanās armijas arhīvā un PSRS Centrālajā valsts Sevišķā arhīva materiālos ziņas par 1937. –1938. gada Maskavas kara apgabala karaspēkā pastāvējušo Latvija internacionālo nacionālistisko organizāciju un militāri fašistisko sazvērestību nav atrastas."[13]
To apstiprina arī izraksts no Baltkrievijas PSR IeTK slēdziens par Bihovas rajona latviešu kolhoza "Gaisma" kolhoznieku sodīšanu 1937. –1938.gadā. Pārbaudē tiek konstatēts, ka no 70 latviešu saimniecībām tika arestēti 69 cilvēki (ģimenes galvas). Augstākais soda mērs ticis piemērots 46 kolhozniekiem, bet pārējie tikuši notiesāti uz 10, 8 vai 5 gadiem. Atbrīvoti – 2, miruši izmeklēšanas laikā – 2. Vienlaicīgi norādīts, ka "vislielākajam vairākumam arestēto nekādu pamatojumu viņu arestam nav bijis…" [14]

To apliecina arī simtiem, tūkstošiem reabilitāciju lietu, ko beidzoties Lielajam teroram un Hruščova politiskā atkušņa laikā uzsāka izdzīvojušie cietuši un viņu pēcteči.
Karogs pusmastā

Jau no 1998. gada pirmās decembra svētdienas kalendārs vēsta, ka šī diena Latvijā tiek atzīmēta – Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena. Faktiski tā paiet bez pastiprinātas vērības no mediju, sabiedrības puses, par to liecina tikai izskārti karogi sēru noformējumā un, domājams, ne visur. Arī tajās mājās, kur kāds vecvectēvs vai vecvecmamma, vai kāds cits rads vai paziņa ir gājuši cauri šim drausmīgajam likteņa izaicinājumam. Gan mūsdienu Latvijā, gan Krievijā. Bet pieminēt un zināt ir katra paša izvēle.

Kāpēc?

Respektējot sabiedrības interesi un atbilstoši pētnieku pieejamajiem avotiem, publiskajā telpā rezonē viena vai otra vēstures tēma. Nemanāmāk izskan tās, kas neatbilst sabiedrības kopējam stereotipiem, jo liek uzdot daudz un arī neērtus jautājumus par pieņemtajām izvēlēm, rīcībām un sekām. Tāpēc atļaušos apgalvot, ka mūsdienās salīdzinoši maz, tikai fragmentāri tiek iezīmēts to tautiešu liktenis, kas savu dzīvi 20.–30. gados saistīja ar PSRS. Kā šobrīd viņus uztveram? Kā svešos starp savējiem vai mūsējos? Vai, maksājot par savu izvēli tik augsto – dzīvības cenu, mūsu kolektīvajā apziņā viņi šobrīd ir "neērtie latvieši"? Vai šodien, politiku nostādot augstāk par vēsturi, nevilšus neveidojas jaunas tabu tēmas? Zināt, saprast un runāt skaļi par šo latviešu skaudro dzīves stāstu arī šodien ir jaunās LTV filmas "Neērtie latvieši" galvenā tēma. Turpinājums sekos!
Izmantotie materiāli:

1. Latvijas Valsts arhīvs, J.Riekstiņš. Represijas pret latviešiem PSRS 1937–1938. Dokumenti,132. –133. lpp.;
2. LTV videofilmas "Neērtie latvieši" izejmateriāls;
3. M. Skujenieks. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. Valsts statistikas pārvaldes izdevums, 1920. – 222., 223.lpp.;
4. K. Vilberts. Latviešu kolonijas, 118.lpp.;
5. D. Vīksna. "Grāmatas, kas nesadega. Latviešu saraksti", 146.lpp.;
6. Nacionālā enciklopēdija, šķirklis "Lielais terors Padomju Savienībā";
7. R. Ozoliņa. Nacionālās operācijas;
8. Latvijas Valsts arhīvs, J.Riekstiņš. Represijas pret latviešiem PSRS 1937–1938. Dokumenti, 131., 132.lpp;
9. Latvijas Valsts arhīvs, J.Riekstiņš. Represijas pret latviešiem PSRS 1937–1938. Dokumenti, 131., 132.lpp;
10. R. Ozoliņa. Nacionālās operācija;
11. J. Riekstiņš. LTV videofilmas "Neērtie latvieši" izejmateriāls;
12. LVA, 1986.f., 2.apr., P- 3546.I., 96.lpp.Tulkojums no krievu valodas;
13. Izziņa, oriģināls – A.Bērziņa arhīva – izmeklēšanas lietā;
14. KFVA, R-8131.f., 37.apr.87.lieta 17.–29.lpp. Dokumentu tulkojums.