Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Atslēgas: «Latviešu leģionāru piemiņas diena 16. martā. Kāpēc tieši šis datums?»

Latviešu leģionāru piemiņas diena – kāpēc 16.marts? 

Šķiet, ne ar vieniem citiem svētkiem brīvā Latvija sava Brīvības pieminekļa pakājē nav tik apjukusi, kā ar leģionāru piemiņas dienu. Kāpēc latviešu leģionāru piemiņas diena ir tieši 16. martā. Kas ir noticis šajā datumā? Kas ir šīs dienas varoņi? Cik daudzi zina īsto svinēšanas iemeslu? Un vai tiešām šī diena ir jāsvin?

Formāli tie gan nav ne svētki, ne piemiņas diena. Oficiāli atzīmējamo dienu kalendārā sabija tikai vienu gadu – 1999., bet pēc tam tika svītrota – bailēs, ka nacistu armijas veterānu godāšanu pasaule nesapratīs. Bet vai pati Latvija šo dienu ir sapratusi?

Par asajām ķildām – svinēt vai nesvinēt – zina visi, bet cik daudzi zina īsto svinēšanas iemeslu? Aiz katras piemiņas dienas taču ir kāds vēsturiski nozīmīgs, tieši tajā dienā noticis notikums. Varbūt arī tāpēc esam tik apjukuši – jo nemaz nezinām, ko pieminēt.                                                                                                     

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

1944. gada 16. marts ir sākuma datums kādai 2. pasaules kara kaujai starp padomju un nacistu armijām. Šī kauja nemaz nenotika Latvijas teritorijā. Ap 60 kilometriem no mūsu austrumu robežas Krievijā, pie Veļikajas upes, atrodas izmirusi sādža Ašitkova, un pie tās – paliels paugurs. Togad krievu ofensīva jau spieda nacistus atkāpties uz rietumiem, un tas paugurs jeb augstiene numur 93,4 bija stratēģiski svarīgs punkts, ko nacisti centās atkarot.

Šajā kaujā nacistu armijas sastāvā pirmoreiz kopā cīnījās abas Latviešu SS leģiona divīzijas – 15. un 19. divīzija. No abu divīziju kareivjiem 16. marta rītā tika izveidota kaujas grupa, komandieris – Artūrs Silgailis. 18. martā viņi ieņem augstieni, bet notur tikai nedēļu, pēc tam ar smagiem zaudējumiem ir spiesti atkāpties. Vai kauja uz vēstures fona bija nozīmīga? Nē. Sekmīga? Arī īsti nē. Vai tajā krita visvairāk leģionāru, ko pieminēt? Nē, vēlāk kritušo bija vēl vairāk.                        

Uzreiz pēc kara, 1945. gadā, bijušie leģionāri karagūstekņu nometnēs Rietumos dibināja organizāciju “Daugavas vanagi”. Tās mērķis bija palīdzēt latviešu kara veterāniem – gan materiāli, gan ar pagātnes kopības gara uzturēšanu. 1952. gadā “Daugavas vanagi” lēma, ka bijušo karabrāļu pulcināšanai vajag konkrētu datumu – tā tika izvēlēts 16. marts. Starp “Daugavas vanagu” dibinātājiem bija arī abas augstākās leģiona latviešu militārpersonas – ģenerālinspektors, SS grupenfīrers Rūdolfs Bangerskis un 16. marta varonis, ģenerālinspekcijas štāba priekšnieks, oberfīrers Artūrs Silgailis.

Silgailis un Bangerskis ir Latviešu SS leģiona dramatiskā stāsta atslēgas figūras.

 

Zinājāt, ka Hitlers bijis Latvijā? Neticami, bet jā – karadarbības pirmajās nedēļās, 1941.gada 21.jūlijā, Hitlers uz dažām stundām apmeklēja frontes štābu Malnavas muižā, Latgalē pie Kārsavas. Fīrera lidmašīna nolaidās netālu, klajā laukā, un uz šejieni viņš brauca vaļējā kabrioletā. Cauri šai alejai un muižas vārtiem.
     

Atšķirībā no daudziem piespiedu kārtā iesauktajiem, viņi zvērestu Hitleram deva labprātīgi, turklāt Silgailis – vēl pirms Hitlera ierašanās Latvijā. Jūs zinājāt, ka Hitlers ir bijis Latvijā? Tagad tas ir pierādīts – karadarbības pirmajās nedēļās, 1941. gada 21. jūlijā, Hitlers uz dažām stundām apmeklēja frontes štābu Malnavas muižā Latgalē pie Kārsavas. Fīrera lidmašīna nolaidās netālu, klajā laukā, un uz muižu viņš brauca vaļējā kabrioletā. Apspriede ar virsniekiem, visticamāk, notika muižas pagrabā, bet kur tieši, nevar pateikt, pēc kara muižas ēka ir pamatīgi pārbūvēta.

1941. gadā, kad Hitlers bija Latvijā (un šis tiešām ir kadrs no viņa vizītes Malnavas muižā), par latviešu leģionu vēl netika runāts. Nacisti strauji virzījās uz priekšu paši ar saviem āriešu karapūļiem. Hitlers negribēja pieļaut citu tautību vienības savā armijā. Tieši otrādi, plāns bija Baltiju totāli pārvācot. Naivie latvieši to, protams, vēl nenojauta un nacistus pēc padomju terora Baigā gada sagaidīja kā pestītājus.

Tobrīd, 1941. gadā, ne par kādu latviešu leģionu vēl netika runāts. Nacisti strauji virzās uz priekšu paši ar saviem āriešu karapūļiem. Kaut arī latvieši aktīvi piesakās policijas bataljonos, tos vēl izmanto tikai palīgdarbiem, ne karošanai frontē. Hitlers negrib pieļaut citu tautību vienības savā armijā. Tieši otrādi, plāns bija Baltiju totāli pārvācot. Baltiešus – deportēt uz austrumiem, bet šeit apmetināt tīro rasi. Naivie latvieši to, protams, vēl nenojauta un nacistus pēc padomju terora Baigā gada sagaidīja kā pestītājus.

Viens no šiem atbrīvotājiem bija jau pieminētais Silgailis. Jā, vēlākais 16. marta varonis, latvietis Silgailis, Latvijā ieradās vācu okupācijas armijas sastāvā – 1941. gada vasarā kā propagandas rotas īpašo uzdevumu virsnieks. (Uz Vāciju viņš bija aizbēdzis 1940. gadā, padomju okupācijas laikā, izlikdamies par vācbaltieti.) Atgriezies Rīgā, Silgailis strādāja nacistu izveidotās pašpārvaldes Iekšlietu ģenerāldirekcijā – kā atbildīgais par policijas komplektēšanu. 1943. gadā, kad tika dibināts Latviešu SS leģions, piekrita būt par 15. divīzijas kājnieku komandieri.

Jau pašā latviešu leģiona tapšanā ir iekodēts zaudējuma gēns. Hitlera izmisums. Pavēle par leģiona izveidi tapa 1943. gada sākumā, kad krievi atsita nacistus pie Staļingradas. Tas kļuva par kara lūzumpunktu, Hitlera beigu sākumu.

Staļingaradā Hitlers zaudēja gandrīz miljonu vīru. Vajadzēja jaunu lielgabalgaļu, un nu viņš nesmādēja arī zemākas rases sugas. Arī latviešus.

Toties latviešiem leģiona dibināšana bija prieka vēsts – iespēja beidzot karot pret Staļinu un atgūt brīvu Latviju. Nacisti – kā jau propagandas virtuozi – šīs latviešu ilūzijas prata izmantot. “Latvju jaunatne, dzimtene sauc tevi!” “SS leģionāri sargā tēvuzemi!” “Latvija – dzīvība, boļševisms – nāve!” Leģiona plakātus un parādes rotāja Latvijas karogi, pie SS uniformām – sarkanbaltsarkanas uzšuves. Pēc zvēresta Hitleram latvieši dziedāja “Dievs, svētī Latviju!”

Latviešiem leģiona dibināšana bija prieka vēsts – iespēja beidzot karot pret Staļinu un atgūt brīvu Latviju. Nacisti – kā jau propagandas virtuozi – šīs latviešu ilūzijas prata izmantot. Leģiona plakātus un parādes rotāja Latvijas karogi, pie SS uniformām – sarkanbaltsarkanas uzšuves. Pēc zvēresta Hitleram latvieši dziedāja “Dievs, svētī Latviju!”

Tā laika kara likumi aizliedza mobilizēt okupēto zemju civiliedzīvotājus, bet nacisti to ciniski apgāja. Leģionam piekabināja vārdu “brīvprātīgie”. Patiesībā sods par izvairīšanos no dienesta bija pusgads Salaspils nometnē. Vēlāk, jau totālās mobilizācijas laikā 1944. gadā, kad izmisušie nacisti iesauca pat sešpadsmitgadīgus bērnus, nepaklausīgos sodīja ar nāvi. Neskatoties uz to, tiek lēsts, ka līdz 20% iesaukto tiešām devās karot no brīvas gribas.

Kopumā leģionā līdz kara beigām mobilizēja ap 115 000 cilvēku. Vai tik daudz Latvijas iedzīvotāju varēja būt nacisti? Protams, nē. Līdz 1940. gadam latviešiem nīstākā tauta bija vācieši – agrākie kaklakungi. Kad 1939. gadā Latvijas vācbaltieši izceļoja uz Vāciju, latviešu sabiedrība neslēpa prieku: “Auf Wiedersehen!”

Ja atmetam dažādus neģēļus, trakos un iznireļus (tādi taču uzpeld jebkurā karā), tad leģionāru pamatmasai motivācija bija skaidra – atkārtot Brīvības cīņu vēsturi.

Arī toreiz latvieši karu sāka svešā – cara – armijā, pēc tam kopā ar nīsto vāciešu fon der Golca armiju padzina no Latvijas boļševikus un visbeidzot – arī pašus vāciešus. Savā neformālajā himnā leģionāri tā arī dziedāja: “Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam – tos zili pelēkos!”

Daļa leģiona komandieru bija tie paši Brīvības cīņu virsnieki, arī pats galvenais – ģenerālinspektors Bangerskis, agrākais Latvijas kara ministrs. Galvenais gan viņš bija nosacīti, bez reālām komandiera pilnvarām. Drīzāk godājama izkārtne. Profesija “latvietis”. Pat neapšaubot Bangerska patriotisko motivāciju, viņa sadarbošanās ar nacistiem liek aizdomāties par vēl vienu kara nelaimi – par apmaldīšanos vērtību un kompromisu mežā.

Augstākās leģiona latviešu militārpersonas – ģenerālinspektors, SS grupenfīrers Rūdolfs Bangerskis (centrā) un 16. marta varonis, ģenerālinspekcijas štāba priekšnieks, oberfīrers Artūrs Silgailis (pa labi). Pat neapšaubot viņu patriotisko motivāciju, sadarbošanās ar nacistiem liek aizdomāties par vēl vienu kara nelaimi – par apmaldīšanos vērtību un kompromisu mežā.

Nacistu okupācijas sākumā Bangerskis bija Kalnciema ķieģeļu fabrikas direktors, un nodarbināja arī 70 Austrijas ebreju ieslodzītos. Tad strādāja nacistu izveidotajā pašpārvaldē, bet dibinoties leģionam, ļāvās pierunāšanai kļūt par tā vadītāju, kaut varēja atteikt, jo cienījamā vecuma dēļ no dienesta jau sen bija atvaļināts. Pats teica – tas Latvijas un latviešu puiku dēļ. Citi bijušie Latvijas politiķi bija izvēlējušies citu veidu cīņai par savu valsti. Latvijas Centrālā padome atklāti iestājās pret padomju un nacistu okupācijām un pret latviešu mobilizāciju SS leģionā. Memorandu ar prasību atjaunot Latvijas suverenitāti viņi 1944. gada martā iesniedza Bangerskim. Bangerskis to atteicās pieņemt. Aktīvākie pretošanās kustības dalībnieki tika apcietināti.

Jau kara beigu agonijā, 1945. gada februārī, nacisti izdomāja jaunu veidu latviešu kaujas spara vairošanai. Potsdamā pie Berlīnes tika izveidota tā sauktā Latvijas Nacionālā komiteja – fiktīva it kā Latvijas pagaidu valdība. Par marionešu prezidentu iecēla Bangerski, par vietnieku – Silgaili. Latviešiem pazīstams svešu varu paņēmiens… Nekādas jēgas tādai komitejai nebija, arī Latvijas likumīgie sūtņi ārvalstīs ar to nesadarbojās.

Kārtējā vēstures baisā ironija – tikai divas dienas pēc šādas Bangerska pagodināšanas koncentrācijas nometnē pie Dancigas mira viņa savulaik atraidītais pretošanās kustības vadītājs, Latvijas Centrālās padomes priekšsēdis Konstantīns Čakste.

Vai spējat iedomāties, ko Bangerskis rakstīja pēc kara vēstulē bēgļu organizācijai, prasot pabalstu? “Varu godīgi teikt, ka ar dažiem izņēmumiem esmu pretojies vācu okupācijas varas iestādēm vairāk nekā jebkurš mūsu pretošanās kustības dalībnieks.”

FAKTI

Nirnbergas starptautiskais tribunāls jau pēc Otrā pasaules kara par noziedzīgām organizācijām atzina nacistiskās Vācijas SD, Gestapo un SS, kam piederēja arī latviešu SS "brīvprātīgo" leģions. Tiesa, spriedumā par piederību noziedzīgajai organizācijai ir atruna – tas neattiecas uz personām, kas nav piedalījušās noziegumu pastrādāšanā un kas organizācijā nonāca piespiedu kārtā.

Okupācijas muzejā iepriekš LSM norādīja, ka abu leģiona divīziju – 15. un 19. divīzijas – kaujas gaitas frontē no dibināšanas laika 1943.gadā ir detalizēti izpētītas, un nav dokumentētu liecību, kas apstiprinātu leģionāru kara noziegumus.

Pēc kara ne Bangerski, ne Silgaili, tāpat kā pārējos leģionārus, Rietumos netiesāja – viņi bija parasti atbrīvojami karagūstekņi. ANO arī oficiāli atzina, ka ''Waffen SS'' vienības Baltijā pēc saviem mērķiem un ideoloģijas atšķīrās no īstā SS, tāpēc tagad vairs nav bīstamas. Labākais pierādījums leģionāru atzīšanai bija Virsaiša Viestura sardžu rota – to izveidoja ASV armija 1946. gadā no latviešu leģionāriem sava militārā palīgdienesta vajadzībām. 150 latviešiem, bijušajiem “nacistiem”, tika uzticēts vissimboliskākais kara uzvarētāju darbs – Nirnbergas tribunāla laikā viņi apsargāja Tiesu pili un cietumu. Tribunāls sodīja ar nāvi lielākos nacistu kara noziedzniekus, arī galveno virsvadoni Baltijā Alfrēdu Rozenbergu. Viņš bija viens no ietekmīgākajiem Hitlera ideologiem, turklāt, izrādās - “mūsējais”. Dzimis Tallinā, studējis arhitektūru Rīgā un zīmēšanu pie Vilhelma Purvīša, it kā vācbaltietis, kaut ir aizdomas, ka pa pusei latvietis, pa pusei ebrejs.

 

Tikmēr otrpus dzelzs priekškara – Padomju Latvijā – pēc kara kā noziedznieki tika tiesāti paši leģionāri. Režīms pret viņiem attiecās kā pret spitālīgajiem. Tāpat kā bezjēdzīgā karošana, arī šī ir milzīga leģiona vēstures traģēdija – sašķelšana divās pasaulēs. Tas izšķīrās Kārsavas novada Mērdzenē 1944. gada jūlijā. Atkaujoties no krievu armijas uzbrukuma, leģions bija cietis milzu zaudējumus. 15. divīziju bija nolemts pārvietot uz Vāciju – pārformēšanai. 19. divīzijas latviešu virsnieki Mērdzenes valdes namā lēma, ko iesākt – izformēties vai turpināt. Turpināt! Šis lēmums kļuva par liktenīgu vismaz 14 tūkstošiem vīru, kas karu beidza kā Kurzemes katla karagūstekņi. Kopējais padomju represēto latviešu cīnītāju skaits bija vēl daudz lielāks.

16. marts bija trimdas leģionāru svētki – piezemētas veterānu sanākšanas, bez jebkādām politiskām un ideoloģiskām pretenzijām. Kad 40 gadus vēlāk šos svētkus sāka svinēt Latvijā, tiem bija pilnīgi cits, daudz sāpīgāks, vēsturiskais fons – šejienes leģionāru padomju represiju šausmas. Abu flangu ekstrēmisti – kremlisti un vietējie nacionāļi – kā šakāļi uzmetās šai dienai un to piesmēja. Iekļaušana oficiālo svētku listē bija lielākais lāča pakalpojums.

Loģiski, ka Eiropas vērtību sistēma nekad nepieņems svētkus, kuros jebkādā veidā tiek godāta nacistu armijas piemiņa. Un tas ir pareizi. Mums oficiālo svētku kalendārā jau tagad ir sešas komunisma upuru un trīs nacisma upuru piemiņas dienas. Un vēl – sešas dažādu karotāju piemiņas dienas. Lielākais gods leģionāriem būtu pieminēt viņus Lāčplēša dienā – nevis kā kaut kādus īpašus kutelīgās vēstures izņēmuma eksemplārus, bet kā īstenus latviešu karavīrus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti