Latgales vācieši – pirms 80 gadiem aizbraukušie, palikušie un tie, kas atgriezušies

“Mans vecvecvectētiņš un vecvecvecmāmiņa Vilhelms un Anna Jesses aizbrauca uz Vāciju no Krāslavas 1939. gada 21. novembrī,” rus.lsm.lv stāsta Daugavpils vācu biedrības “Erfolg” (“Panākumi”) vadītāja Olga Jesse. Ģimenes atzars, kurā bija viņa, palika Latvijā, drīz nonāca Sibīrijā un Latgalē atgriezās tikai 70. gados.

Starp tiem, kas saskaņā ar Latvijas un nacistiskās Vācijas līgumu par vācbaltiešu repatriāciju devās uz “vēsturisko dzimteni”, bija 650 Daugavpilī, Daugavpils apriņķī un Ilūkstē dzimušie.

Vācija izrādījās stiprāka par Argentīnu

''Vāciešu repatriācijai ir vistiešākā saistība ar manu ģimeni,'' stāsta “Erfolg” vadītāja Olga Jesse. ''1939. gada 21. novembrī no Krāslavas uz Vāciju aizbrauca mans vecvecvectētiņš un vecvecvecmāmiņa Vilhelms un Anna Jesses ar diviem nepilngadīgajiem bērniem Aleksandru un Hermani.

Vilhelmam jau bija krietni pāri 50, un viņš gribēja atstāt Latviju jau agrāk – 1920. gadā izceļot uz Argentīnu (Аrgentīna XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā intensīvi attīstījās un uzņēma imigrantus, tur izveidojās liela Krievijas vāciešu kolonija – autore.) Ģimenes vēsture vēsta, ka lieta bija nonākusi tālu – jau bija nopirktas biļetes, taču pēdējā brīdī aizbraukšanai sāka pretoties Anna, kā sabiedroto piesaistot desmitgadīgo dēlu Ēvaldu, manu vecvectētiņu. Un Vilhelms tika pārliecināts palikt. Drīz viņš kļuva par muižas pārvaldnieku Kaplavā. 1939. gadā, gandrīz pēc divdesmit gadiem, atkal bija jāizdara izvēle. Šoreiz tika nolemts aizbraukt, un kopā ar jaunākajiem bērniem. Trīs vecākie bērni, kas jau bija pieauguši, palika Latvijā.''

Pēc Olgas stāstītā, Vilhelmam un Annai jaunajā vietā, kā jau solīts, piešķīra mājokli un zirgu, tomēr apsolītās naudas kompensācijas ģimene nesaņēma, bet, izbraucot no Latvijas, tika atļauts ņemt līdzi tikai 50 latu. Par turpmāko ir maz ziņu – Aleksandrs un Hermanis tika iesaistīti hitlerjūgendā, vecāki līdz kara beigām nenodzīvoja. Vēl ir zināms, ka Hermanis karā palika dzīvs, bija nometnēs, un, pēc Staļina nāves atgriežoties Vācijā, brauca cauri dzimtajai Latgalei, meklēja radiniekus, iztaujāja kaimiņus. Taču diemžēl nekādas citas ziņas par viņu nav saglabājušās.

Aleksandra un Hermaņa vecākais brālis – jau minētais Ēvalds, Olgas Jesses vecvectētiņš – ar sievu un trim bērniem aizbraukt uz Vāciju kategoriski atteicās. Iemesls – to nevēlējās viņa sieva, kas bija poļu un lietuviešu izcelsmes. Latvijā palika arī divas māsas – Elfrīda un Edīte. Jāpiebilst, ka Edīte gan domāja repatriēties, taču apprecējās ar poli, un iespējams, tas arī ietekmēja viņas lēmumu palikt.

Ģimenes vēsture vēsta – Ēvalds noteikti nebija padomju varas ienaidnieks, strādāja par šoferi, un, kad uzbruka vācu karaspēks, viņš evakuēja padomju iestādes un nonāca Volgas krastā. Ģimene palika Latvijā. Vācu uzvārds jaunajai varai tomēr nepatika. Pēc Staļina dekrēta par Pievolgas vāciešiem Ēvalds papildināja “darba armijas” rindas un nometnē bija līdz 1946. gadam. Pēc tam viņu nosūtīja uz Ukrainu, un no turienes viņš atrakstīja ģimenei. Sievai un bērniem labi cilvēki palīdzēja pārdzīvot karu. 

“Kad mana vecvecmāmiņa uzzināja, ka vīrs ir dzīvs, viņa gluži kā dekabriste brauca pie viņa kopā ar Henrihu (manu vectētiņu), Valteru un Emmu. 1949. gadā visu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, kur piedzima jaunākā meita Valērija,” stāsta Jesse.

Pēc Staļina nāves kļuva skaidrs – atgriešanās dzimtenē, Latvijā, var kļūt par realitāti. Taču viss nenotika ātri un bez kavēkļiem, sākumā viņi brauca tikai paciemoties. Naudu šiem braucieniem krāja visu gadu. Nodibināja sakarus ar Edīti, kas dzīvoja Rīgā. Henrihs Jesse Sibīrijā izauga, apprecējās, un tur piedzima arī Olgas tēvs Georgijs Jesse. Ģimenē runāja krieviski. Arī Olgai vācu valoda nav dzimtā, viņa to apguvusi.

Uz Daugavpili kopā ar vecākiem Georgijs pavisam pārcēlās 1970. gadā, kad bija 14 gadu vecs pusaudzis. Ēvalds ar sievu un jaunākajiem bērniem atgriezās agrāk – 1956. gadā. Atplestām rokām neviens te negaidīja, ar pierakstu palīdzēja Ēvalda sena paziņa, kas padomju laikā bija taisījusi karjeru. Valters atgriezās 1963. gadā. Emma Daugavpilī pabeidza pedagoģisko institūtu, apprecējās ar inženieru karaskolas absolventu un no jauna aizbrauca no Latvijas, jo vīram piedāvāja darbu Baikonurā.

''90. gados, kad viss sāka mainīties, tēvam radās ideja pārcelties uz vēsturisko dzimteni. Māte teica – “nē”.

Mūsu dzimtā sievietes bieži atturēja vīriešus no vēlmes izceļot. Bet vēl tēvs dažkārt mēdza teikt: “Gribu aizbraukt uz dzimteni.” Ar to viņš domāja Sibīriju.

1994. gadā pēc tēva iniciatīvas Daugavpilī tika izveidota vācu kultūras biedrība “Erfolg”. Kopš 2005. gada viņa lietu turpinu es. Esmu studējusi ģermānistiku vietējā universitātē,'' rezumē Jesse.

Uz Vāciju aizbrauca arī Daugavpils mērs

Kā liecina 1940. gadā izveidotais uz Vāciju izceļojušo vācu tautības Latvijas pilsoņu saraksts, 1939. gada 17. novembrī Daugavpili kopā ar sievu Vilhelmīni un pilngadīgajiem bērniem Leo un Florenci pameta arī Eižens Zinkelis (1880(79) – 1947). Tieši Zinkelis tika ievēlēts par pirmo pilsētas galvu pēc Dvinskas atbrīvošanas no lieliniekiem 1920. gada janvārī un bija šajā amatā līdz 1923. gada oktobrim.

''Tas ir viens no vismazāk izpētītajiem Daugavpils pilsētas pašvaldības vadītājiem,'' rus.lsm.lv paskaidroja pilsētas muzeja kultūrvēstures nodaļas vadītāja Valentīna Slavkovska. ''Ir zināms, ka viņš dzimis vācbaltiešu ģimenē, beidzis augstāko tehnisko skolu Vācijā mašīnbūves inženiera specialitātē. 1919. gadā lielinieki viņu apsūdzēja politiska apvērsuma gatavošanā, viņš tika iekļauts “baltgvardu un spiegu sarakstā”, tajā bija pavisam 98 cilvēki. Viņus nošāva naktī no 1919. gada 27. uz 28. martu. Zinkelis brīnumainā kārtā izglābās – viņam un vēl nedaudziem arestētajiem dažas sekundes, pirms atskanēja šāvieni, izdevās pa cietokšņa aizsprosta slidenajām nogāzēm nošļūkt uz Daugavas ledus un pa ledu nokļūt līdz Grīvai (tagad – Daugavpils rajons, līdz 1953.gadam – neliela patstāvīga pilsēta – L.V.). Grīvā viņš slēpās vairākus mēnešus. No 1923. līdz 1928. gada Zinkelis bija Dаugavpils pilsētas domes deputāts, vēlāk strādāja par dzelzceļa inženieri, vadīja pilsētas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību un tika apbalvots ar goda zīmes “Par izcilus nopelniem ugunsdzēsībā” II šķiru.   

1939. gadā Zinkelis aizbrauca. Par viņa tālāko likteni zināms tikai tas, ka viņš strādājis par tulku dzelzceļa maršrutā un miris 1947. gadā Berlīnes apkārtnē.

Taču tas vēl nav viss. Novadpētniece, vēsturniece un pedagoģe Astrīda Petaško (1927 – 2013), veidojot Daugavpils Valsts ģimnāzijas muzeju, centās savākt pēc iespējas vairāk informācijas par šo skolu, kuras vēsture ir gandrīz 190 gadu gara. Starp tiem, kuri mācījās ģimnāzijā, bija arī Zinkeļa meita Florence, dzimusi 1919. gadā. Pēc Slavkovskas teiktā, Florence (pēc laulībām – Kellnere) deviņdesmito gadu beigās – divtūkstošo gadu sākumā runājusi ar Petaško, un par šo tikšanos ir dokumentālas liecības ģimnāzijas muzejā. Taču šis muzejs pašlaik dažādu iemeslu dēļ nav pieejams.

Saglabājusies ar 1939. gada 20. oktobri datēta vēstule, kurā pēdējais pirmspadomju Daugavpils pašvaldības vadītājs (1938 – 1940) Andrejs Švirksts pateicas Zinkelim, kurš pamet pilsētu un Latviju, par Daugavpils labā paveikto un novēl Dievpalīgu jaunajā vietā. Šo vēstuli Andreja Švirksta meitai Astrīdai Petaško 1995. gadā no Berlīnes pārsūtījusi Florence Kellnere.

Skaitļi un fakti

1939. gada 6. oktobrī Ādolfs Hitlers teica runu, kurā aicināja uz Trešo reihu vāciešus, kas dzīvoja dažādās valstīs. Jau 14. oktobrī no Rīgas izbrauca pirmais kuģis ar vāciešiem - Latvijas pilsoņiem, kas līdz tam dzīvoja Latvijā. Drīz vien – 30. oktobrī – starp Latviju un Vāciju tika noslēgts līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju. Līgumā vāciešu izbraukšana bija aprakstīta kā vienreizēja akcija, kurai noslēdzoties, vācu minoritāte Latvijā beigs pastāvēt.

''Sākumā bija plānots, ka visi vācieši no Latvijas aizbrauks līdz 1939. gada 15. decembrim,''' stāsta Olga Jesse. ''Neliels skaits aizbrauca vēl 1941. gada pavasarī. Pavisam no Daugavpils, Daugavpils apriņķa un Ilūkstes aizbrauca 650 cilvēki. Pēc tautskaites datiem 1935. gadā Daugavpilī un Ilūkstē dzīvoja 819 vācieši.

Vācijas aģenti izdarīja spēcīgu spiedienu uz vietējiem vāciešiem, vervēja stingri un profesionāli. Apstaigāja ģimenes, pierunāja dienām ilgi.

Argumentus var sadalīt trīs grupās. Pirmām kārtām izdarīja spiedienu uz patriotiskajām jūtām – jums jāpievienojas savai tautai vēsturiskajā dzimtenē un jāatjauno vācu nācijas zaudētais diženums. Tādi aicinājumi īpaši iedarbojās uz jaunatni. Gados vecāku cilvēku ietekmēšanai bija citas sviras. Tie bija solījumi par visiem iespējamiem labumiem un kompensācijām Vācijā un banāla iebiedēšana, draudi. Tostarp

aģenti biedēja ar lieliniekiem, teica, ka tie drīz atnāks un vāciešus nošaus vai izsūtīs uz Sibīriju.''   

“No Daugavpils aizbrauks 600 vāciešu” – ar tādu virsrakstu 1939. gada 11. oktobrī parādās neliela publikācija vietējā laikrakstā “Daugavas Vēstnesis”. Tajā bija teikts, ka vietējos vāciešus gaida Gotenhāfenē – agrākajā Polijas pilsētā Gdiņā. Poļi no tās esot aizbēguši kara sākumā, tur stāvot tukši aptuveni 10 tūkstoši dzīvokļu, tukšas esot arī rūpnīcu telpas, veikali, restorāni u.t.t. Vajadzīgi darbinieki. Apkārtējos laukos vajadzīgi zemnieki. Ar atsauci uz laikrakstu “Rīts” piebilsts – ne vienmēr lēmumi par aizbraukšanu pieņemti vienkārši, ir nesaskaņas jauktajās ģimenēs, un Daugavpili nevēloties pamest vairāki vācieši, kas precējušies ar latvietēm. Tiek vērsta uzmanība, ka Rīgā vāciešu repatriācijas dēļ atbrīvojas daudz dzīvokļu un istabu. Daugavpilī mērogs bija pieticīgāks, taču, pēc Jesses teiktā, uz nekustamajiem īpašumiem Daugavpilī, kas bija palikuši pēc vāciešu aizbraukšanas, pretendējuši 500 cilvēku.

Rīgas krievu laikraksts “Segodņa

1939. gada 15. oktobrī raksta par to, kā aizbraucošie vācieši masveidā iemidzina mājdzīvniekus.

Pēc pārvietošanas noteikumiem mājas mīluļus ņemt līdzi bija aizliegts, bet nolemt tos bezpajumtes eksistencei saimnieki negribēja: “Visvairāk ved hloroformēt suņus, starp kuriem ir daudzi retu sugu vērtīgi eksemplāri. Nes arī kaķus, tostarp Angoras u.c. Dzīvnieki ar aizmidzinošās vielas spēcīgas devas palīdzību mierīgi pāriet miega stāvoklī, bet pēc tam vairs nepamostas.”

“Daugavas Vēstnesis” 1939. gada 17. oktobrī informē, ka 300 Daugavpils vāciešu aktīvi gatavojas aizbraukšanai. Tie ir ārsti, skolotāji, ierēdņi, zemes īpašnieki, dzelzceļa darbinieki, portjē. Turklāt laikraksts norāda – vāciešu ietekme Daugavpilī bijusi diezgan spēcīga līdz Pirmajam pasaules karam, taču pēc tam tā pavājinājusies.

Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā “Rus.lsm.lv” pastāstīja, ka pilsētā 1935. gadā bija 45 160 iedzīvotāju. No viņiem 34% bija latvieši, 25% - ebreji, 18% - krievi, 3% - baltkrievi. Pārējās tautības atsevišķi nav uzskaitītas. Tomēr bija zināms, ka 1930. gadā pilsētā dzīvoja 579 vācieši.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti