Pēc Latvijas neatkarības izcīnīšanas F. Trasunam pievienojās jaunās paaudzes latgaliešu politiskās un sabiedriskās dzīves celmlauzis – viņa brāļa dēls Jezups Trasuns (1898–1978). Ar savu aktīvo darbību J. Trasuns lika par sevi runāt ne vien dzimtajā Latgalē, bet arī augstākajos Rīgas politiskajos un kultūras gaiteņos.
ĪSUMĀ:
- "Students" Latvijas politiskajos "gaiteņos"
- Preses uzmanības un "tautiešu pārmetumu krustugunīs"
- "Demokrātijas noriets" un dzīve aiz "dzelzs priekškara"
Rēzekne – Maskava – Rīga
Pirmā pasaules kara notikumi ieviesa pamatīgas korekcijas arī J. Trasuna dzīvē. Sākumā sekoja iesaukums cariskajā armijā un mācības Konstantīna artilērijas skolā, tad atgriešanās dzimtajā Latgalē. Būdams vien 19 gadus vecs, Jezups iesaistījās Latgales Pagaidu zemes padomes darbā, tad sekoja sekretāra amats Latviešu Pagaidu nacionālajā padomē. Jaunekļa dzīve mainījās pēc padomju karaspēka ienākšanas Rīgā 1919. gada janvārī. Jaunā režīma okupācijas apstākļos viņš strādāja Padomju Latvijas Zemkopības tautas komisariātā par grāmatvedi.
Neilgi pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem (1919. gada 22. maijā) un mēnesi pirms Latvijas armijas dibināšanas (1919. gada 10. jūlijā), J. Trasuns brīvprātīgi iestājās Latvijas bruņoto spēku vienībā. Pēc cīņām frontē viņš atgriezās politikā un kļuva par Tautas padomes Latgaliešu frakcijas pārstāvi. 1920. gada aprīlī J. Trasuns no Darba partijas saraksta kļuva par Satversmes sapulces deputātu. Paralēli tam jaunais tautas kalps uzsāka studijas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē (ekonomikas virzienā), diemžēl 1925. gadā tās pārtrauca. 1923. gadā Jezups kļuva par Latvijas Bankas padomes locekli un šo amatu ieņēma līdz 1934. gadam.
1926. gada oktobrī uz Darba partijas bāzes J. Trasuns nodibināja "Progresīvo tautas apvienību", savukārt pēc nepilniem pieciem gadiem (1931. gada jūnijā) tā apvienojās ar Latgales Demokrātisko zemnieku apvienību [2] un saucās "Latgales Zemnieku progresīvā apvienība". Pats Jezups 1932. gada septembrī pēc nesaskaņām ar partijas biedriem no šī politiskā spēka izstājās un parlamentā turpmāk kopā ar savu partijas biedru V. Barkānu darbojās kā jaunās "Progresīvo zemnieku" frakcijas biedrs.
Viņa partijas elektorātu pamatā veidoja jaunās paaudzes cilvēki, galvenokārt zemnieki. J. Trasuna progresīvo virzienu nereti kritizēja konservatīvā spārna pārstāvji, visvairāk pārmetot "dzīšanos pēc oriģinalitātes".
"Latgales princis"
1933. gadā "Latgales princis" (tā viņu dēvēja atsevišķi preses izdevumi) apprecējās ar Terēzi Rancāni. Tajā pašā gadā abu ģimenē piedzima vienīgais bērns – meita Anna Aija.
Prese izcēla J. Trasuna ļoti lielo popularitāti un to, ka daudzas dāmas viņu saucot par "Jezupiņu". Dažādi preses izdevumi Jezupu periodiski sarkastiski dēvēja par "Latgales princi", "Vislatvijas progresīvo princi" u. c.
Bieži tika izceltas J. Trasuna oratora dotības, aktiera talants, kā arī labais ārējais izskats. Politiķis Henriks Vizulis (1889–1975) viņu raksturoja kā "vienīgo latgali" , kurš ticis pieņemts Rīgas augstākajās aprindās.
To zināmā mērā apstiprina fakts, ka starpkaru periodā viņš bieži apmeklēja žurnālistes un izdevējas Emīlijas Benjamiņas (1881–1941) mājā rīkotos saviesīgos pasākumus, kuros pulcējās dažādi aktieri un mākslinieki. Viņam interesēja filozofija, vēsture, māksla, īpaši mūzika un opera. Pats J. Trasuns saviesīgos pasākumos nereti dziedāja, jo bija apveltīts ar skanīgu balsi, to augsti novērtēja viņa draugi un paziņas.
Politiskās kaislības, nesaskaņas un 1934. gada apvērsums
Lielu lomu J. Trasuna dzīvē ieņēma politika. Viņš pārstāvēja Latgali visos četros Latvijas Republikas parlamenta sasaukumos. Pirmoreiz tas notika 1922. gada 7.–8. oktobrī, kad viņu ievēlēja no apvienotā Latgales Darba partijas [3] un Latgales mazzemnieku un bezzemnieku apvienības saraksta. Nākamajās vēlēšanās 1925. gada 3.–4. oktobrī J. Trasunu atkārtoti ievēlēja parlamentā no Latgales Darba partijas saraksta. Neskatoties uz izmaiņām partijas sastāvā, J. Trasuns kļuva arī par 3. un 4. Saeimas deputātu.
Kā jau nereti tas notiek, tad pirms vēlēšanu un arī pēc vēlēšanu laiks neiztika bez dažādiem pārmetumiem un savstarpējiem apvainojumiem. Smagu kritiku bieži saņēma arī J. Trasuns.
Viens no asākajiem "progresistu" vadītāja kritizētājiem bija vēlākais biedrības "Latgolas Tautas piļs" biedrs F. Kemps. Viņš 1. Saeimas vēlēšanās pārstāvēja Latgales Ļaužu apvienību. Neilgi pirms parlamenta vēlēšanām F. Kemps savā laikraksta "Ļiaužu Bolss” 1922. gada 29. septembra numura publikācijā "Kas ir Jezups Trasuns?" asi kritizēja J. Trasuna demagoģiju, bezdarbību, izdevīguma meklēšanu un pakļaušanos "baltiešiem" (nelatgaliešiem).
Šajā sakarā viņš raksta: "Jo politika radzama kandidatu sarokstā: caturto dalia baltīši, nu tim vins bejušais komisars, cyti gluži Latgolai nazynomi". [4] Šie pārmetumi gan netraucēja viņam vēlāk iesaistīties biedrības "Latgolas Tautas piļs" dibināšanā, kā arī publicēties J. Trasuna vadītajā laikrakstā "Jaunō Straume", kurā viņš Jezupu slavēja un kādā no saviem rakstiem nodēvēja par "ērgli".
Jāsaka, ka veltītā kritika zināmā mērā saistījās ar J. Trasuna sākotnējo viedokli par latgaliešu kultūras lomu Latvijā.
Kā izsakās kultūrvēsturnieks Pēteris Zeile (1928–2020), tad viņš "savas darbības sākumos, līdzīgi tēva brālim F. Trasunam, pauda viedokli par Latgales ciešo saliedētību ar pārējo Latviju, par (vienotu) latviešu literatūru utt. Taču savas darbības vēlākos posmos aizvien izteiktāk iestājās par Latgales kultūras savdabību, latgaliešu literatūras, valodas iespējām un attīstību". [5]
Starp J. Trasuna lielākajiem kritiķiem bija Latgales Demokrātiskās zemnieku apvienības paspārnē iznākošais laikraksts "Zemnīka Ziņas" un Latgales Zemnieku partijas izdotais izdevums "Latgalits". Šajos preses izdevumos regulāri publicēja asus pārmetumus J. Trasuna darbībai. Piemēram, 1925. gada 17. septembra rakstā "Politiski pļaguri" paralēli Franča Trasuna kritizēšanai raksta autors asi izsakās par J. Trasuna darbību:
"(..) Šam pleminīkam ir rodušis vēļ lelōka “kuraža” un “zamaškas” nakai dziadskai. Dreiž jū vares īceļt veļ lelokā gūdā–vērskēzetoju, lelmeisteru gūdā, jo jis jau sōc kēzet navin personas, bet pat kooperativas bīdrības – krojaizdavumu kases, kuppinotovas u.c. Tik tōli i dziadzka vēļ nabeja gōjis!" [6] Šie periodiskie izdevumi, tāpat kā Latgalē iznākošais sociāldemokrātu laikraksts "Latgolas Dorbs" u.c. nereti asi polemizēja ar J. Trasuna vadīto laikrakstu "Jaunō Straume".
Šo aso polemiku ietekmēja J. Trasuna un viņa domubiedru publicētie raksti laikrakstā "Jaunō Straume". Nereti figurēja centriski kreisi viedokļi, kuros tika kritizēti gan komunisti, gan sociāldemokrāti, gan arī kristīgo zemnieku politiskie spēki. Šāda nostāja bieži izsauca pretreakciju un daudzu "politisko nelabvēļu" skaita pieaugumu. J. Trasuna polemiku skaidri raksturo viņa atbilde saviem politiskajiem pretiniekiem laikraksta "Jaunō Straume" 1928. gada 2. augusta numurā: “Es nadūmoju atbiļdiet iz kotru ezeļa sperīni un turu zam sova gūda polemizet par vysom tom mulkibom un oplomibom (..)". [7]
Viņš bija no tiem latgaliešu politiķiem, kurš centās būt tālredzīgs un sadarboties ar līdzīgi domājošajiem politiskajiem spēkiem, kas arī izsauca pārējo latgaliešu neizpratni un pārmetumus.
Latgaliešu politiķi J. Trasunu bieži kritizēja gan par viņa "ciešo draudzību" ar ebreju politiķiem Mordehaju Nuroku (1884–1962), Mordehaju Dubinu (1889–1956) [8] un sociāldemokrātiem, gan savu solījumu nepildīšanu, gan iesaisti dažādās finanšu mahinācijās un afērās. Tā 1925. gadā vairāki laikraksti ziņoja par korupcijas skandāliem biedrībā "Latgolas Tautas piļs", kā arī Rēzeknes pilsētas domē. [9] J. Trasuna un viņu biedru domstarpības ar saviem politiskajiem pretiniekiem (Kristīgās Zemnieku partiju) negatīvi ietekmēja arī pašas biedrības “Latgolas Tautas piļs” darbību. Vēsturniece Laura Melne konstatē, ka tās izpaudās dažādu pasākumu organizēšanā (piemēram, Latgales kongresa desmitgadei veltīto svinību rīkošanā), gan biedrības biedru sapulcēs. Tāpat "progresīvajiem" bieži tika pārmesta līdzekļu izsaimniekošana u.c. Tamlīdzīgi raksti regulāri parādījās vairākos preses izdevumos, tostarp Daugavpilī latviešu literārajā valodā iznākošajā laikrakstā "Latgales Ziņas".
Jāatzīmē, ka 1929. gadā J. Trasuns kā liecinieks piedalījās tiesas prāvā pret saviem kolēģiem – bijušo Latvijas Bankas galveno direktoru Oskaru Edgaru Švēdi (1880–1967) un citu tās darbinieku – Jāni Krauzi.
Pēc 1934. gada 15. maija Kārļa Ulmaņa (1877–1942) īstenotā valsts apvērsuma J. Trasuns zaudēja savu Saeimas deputāta mandātu, darbību pārtrauca laikraksts "Jaunō Straume". Turklāt 16. maija rītā Sakstagala dzelzceļa stacijā viņu īslaicīgi aizturēja vietējie aizsargi, taču pēc neilga laika atbrīvoja. Pats J. Trasuns turpmākos gadus strādāja kādā kredītiestādē. 1936. gadā uzvirmoja finanšu skandāls, kura centrā nonāca arī bijušie biedrības "Latgolas Tautas piļs" [10] darbinieki. Tā rezultātā J. Trasunam nācās atmaksāt 2000 latu lielu parādu.
Jaunā kārtība, izsūtījums un atgriešanās
1941. gada 14. jūnijā J. Trasunu kopā ar sievu un meitu no dzīves vietas Krišjāņa Valdemāra ielā 71 deportēja uz PSRS. Ģimeni izšķīra. Sievu Terēzi un meitu Annu Aiju nosūtīja uz Krasnojarskas novada Bogučanu rajonu. Annu Aiju Trasuni no ieslodzījuma atbrīvoja 1947. gadā un viņa atgriezās Latvijā. Pašu Jezupu ieslodzīja Soļikamskas soda nometnē. Nākamā gada maijā viņu notiesāja uz astoņiem gadiem un pēc piespriestā soda izciešanas pārvietoja uz Krasnojarskas apgabala Uderejas rajonu. J. Trasunu atbrīvoja 1956. gadā un viņš atgriezās Latvijā, apmetās uz dzīvi nelielā dzīvoklī Laboratorijas ielā Rīgā.
Ikdienā J. Trasuns strādāja par rēķinvedi kādā dzelzceļa kantorī. Neskatoties uz pārdzīvoto izsūtījumā, viņš iespēju robežās turpināja būt sabiedriski aktīvs.
J. Trasuns uzturēja kontaktus ar vairākiem latgaliešu inteliģences pārstāvjiem, kā arī starpkaru Latvijas politiķiem, tostarp sociāldemokrātiem Frici Menderu (1885–1971) un Klāvu Lorencu (1885–1975).
"Dzelzs priekškara" laikā J. Trasuns sarakstījās ar saviem draugiem – latgaliešu rakstnieku J. Klīdzēju, kā arī pazīstamo politiķi un aktīvo trimdas latvieti Bruno Kalniņu (1899–1990). B. Kalniņš par J. Trasunu 1979. gadā rakstīja: "Viņš bija progresīvo latgaliešu vadītājs, kreiss pilsonisks demokrats un spilgts Latgales interešu aizstāvis. Polītiskos jautājumos viņš bieži sapratās ar sociāldemokrātiem. Jēzups bija labs un temperamentīgs runātājs, kas uzstājās nevien Saeimā, bet runāja arī daudzās tautas sapulcēs visās Latgales malās."
20. gs. 60. gados J. Trasuns sarakstījās ar 1917. gada Latgales kongresa organizācijas komitejas locekli "padomju latgalieti" Jeronimu Rampānu (1895–?) [12], kurš kopš Latgales atbrīvošanas no lieliniekiem 1920. gada janvārī dzīvoja PSRS un kļuva par izteiktu komunistiskā režīma atbalstītāju. Savās vēstulēs J. Rampāns ne tikai aizstāvēja Latgales kultūras savdabību, bet izteica ideju par Latgales atdalīšanu no pārējās Latvijas teritorijas, izveidojot "neatkarīgu" Latgales Sociālistisko Padomju Republiku.
Vienam no redzamākajiem Trasunu dzimtas pārstāvjiem dzīves ceļš noslēdzās 1978. gada 27. jūnijā Ogrē vietējā veco ļaužu pansionātā. J. Trasuns apglabāts Ogres kapos.
[1] Tieši šajā gadā J. Trasuns par redakcionāliem pārkāpumiem sava vadītā laikraksta darbā tika administratīvi sodīts ar sešām nedēļām cietumā.
[2] Viens no šī politiskā spēka dibinātājiem bija Latvijas Republikas Tautas labklājības ministrs Vladislavs Rubulis (1887–1937).
[4] Tulkojums: "Viņa politika redzama kandidātu sarakstā: ceturtā daļa ir baltieši, no tiem viens bijušais komisārs, citi gluži Latgalei nezināmi."
[5] Zeile, P. (2013). Latgales Periodika. Rēzekne. Latgales Kultūras Centra izdevniecība, 128. lpp.
[6] Tulkojums: "Šim brāļa dēlam ir radušās vēl lielāka "kuraža" (drosme) un "zamaškas" (īpatnības) nekā viņa tēvocim. Drīz viņu varēs iecelt vēl lielākā godā – virsķēzītāja, lielmeistara godā, jo viņš jau sāk ķēzīt ne vien personas, bet pat kooperatīvu biedrības – krājaizdevumu kases, kūpinātavas u.c. Tik tālu pat viņa tēvocis nebija gājis".
[7] Tulkojums: "Es nedomāju atbildēt uz katra ēzeļa spērienu un uzskatu zem sava goda polemizēt par visām tām muļķībām un aplamībām (..)".
[8] Šajā sakarā nereti tika piesaukta J. Trasuna nesaudzīgā kritika attiecībā pret katoļu garīdzniecības pārstāvjiem.
[9] No 1929. gada līdz 1932. gadam pilsētas valdes priekšsēdētāja amatu ieņēma Latgales Darba partijas un biedrības "Tautas piļs” biedrs, jurists Jezups Rubulis (1898–1941).
[10] 1935. gadā notika biedrības "Latgolas Tautas piļs" un Rēzeknes Latviešu biedrības apvienošana.
[11] Laika posmā no 1940. gada jūnija līdz 1941. gada jūlijam viņš ieņēma tieslietu ministra amatu, no tā paša gada augusta – Tautas komisārs, pēc tam LPSR Augstākās padomes Prezidija loceklis.
[12] 1918. gadā strādāja Viskrievijas Ārkārtas komisijā cīņai ar kontrrevolūciju, spekulāciju un sabotāžu (krievu: Всероссийская чрезвычайная комиссия по борьбе с контрреволюцией и саботажем (ВЧК)). Pēc Neatkarības kara beigām viņš Latvijas teritoriju pameta.
