Jau dažus mēnešus pēc uzaicinājuma no Daugavgrīvas strēlnieku pulka Pēteris Apkalns saņēma lūgumus arī no pārējiem latviešu strēlnieku bataljoniem, aicinot kļūt par visu bataljonu kara mācītāju. "Tajā laikā, 1916. gada rudenī, presē rakstīja apmēram šādi: "Pēteris Apkalns ir nozvērinājis gandrīz visus latviešu strēlniekus, pavadot bataljonus uz cīņu, apmācību vietās un pat pozīcijās. Viņš ir atstājis savu draudzi un atnācis uz karalauku, kur viņam jauna draudze – vairāki desmiti tūkstošu jaunu dvēseļu."," presē rakstīto citē Strazdiņš.
Interesants fakts – būdams mācītājs, Apkalns savu Lāčplēša ordeni nevarēja nēsāt pie krūts kā citi.
Vēl rubrikā par Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem:
-
Elza Žiglevica – viena no trim ordeņa kavalierēm sievietēm.
-
Vācbaltietis Konrāds Dekerts – spiegs Bermonta armijā.
-
Alberts Ameriks – vienīgais trimdas «Lāčplēsis», kurš atgriezās Latvijā.
Lai gan Pēteris Apkalns bija vienīgais mācītājs, kuru apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni, viņš nebūt nebija vienīgais garīdznieks, kurš Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikā strādāja karalaukā. "Bija gan citu konfesiju pārstāvji, gan arī citi luterāņu mācītāji, bet Pētera Apkalna gadījums ir viszīmīgākais un redzamākais," norāda Strazdiņš.
Mācītāju nozīme kara laikā bija ļoti liela – atbalstu pie viņiem meklēja ne tikai ticīgie karavīri. Psiholoģisko atbalstu vajadzēja ikvienam.
"Līdzīgi piemēri Pirmā pasaules kara laikā, protams, ir arī Rietumu frontēs, kur mācītāji ieņēma ļoti redzamu vietu militārajās vienībās. Vēsturiskās fotogrāfijās bieži redzams, ka gan pirms, gan pēc kaujām mācītājs mēdz lasīt kādu sprediķi un apkārt ir liels karavīru pulks. Tas nenozīmē, ka viņi visi noteikti ir ticīgi, taču mācītājs bija atbalsta persona, uz kuru viņi varēja paļauties," uzsver Vāveris.
