„Elza Žiglevica bija studente un Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa brīvprātīgā, kura aktīvi iesaistījās darbā karavīru apgādes un ēdināšanas punktā. 1919.gada 10.oktobrī viņas ar palīdzības korpusa draudzeni Emīliju Jātnieci devās uz Esplanādi, nesot ēdienu Latvijas armijas karavīriem, un cieta pretinieku mestas granātas sprādzienā. Cieta abas, bet Elza – daudz smagāk,” stāsta vēsturnieks Arnis Strazdiņš.
„Viņas kājas tika pamatīgi sadragātas, un nekavējoties ar pulkveža Jorģa Zemitāna mašīnu viņa tika aizvesta uz Pilsētas 1.slimnīcu, kur viņai veica operāciju. Lai gan pirmajās dienās pēc operācijas viņa vēl rakstīja draudzenei optimistisku cerību pilnu vēstuli, ka „drīz vien atkal kopā varēsim staigāt”, diemžēl viņa neatlaba un 29.oktobrī nomira. Viņai bija 21 gads.”
Elza Žiglevica bija mācījusies Lomonosova ģimnāzijā Rīgā un absolvējusi Barbaras fon Dervicas ģimnāziju Maskavā. Viņa bija viena no pirmajām tikko dibinātās Latvijas Universitātes (LU) studentēm – 1919.gadā viņa bija iestājusies Tautsaimniecības fakultātē. Tādēļ viņas vārds līdzās daudziem citiem kritušajiem studentiem iegravēts arī plāksnē LU Mazajā aulā.
„Apbalvošanai ar Lāčplēša Kara ordeni Elzu Žiglevicu pēc nāves izvirzīja Latvijas Sieviešu palīdzības korpuss,
rakstot gan uz Ordeņa domi, gan uz Kara ministriju un sakot, ka šīs sievietes nopelni nav pamanīti. Lūgumu akceptēja, un 1928. gadā Elzai Žiglevicai kā pēdējai piešķīra Lāčplēša kara ordeņa 3. šķiru. To saņēma viņas vecāki,” stāsta Strazdiņš.
Līdz ar sieviešu lomas pieaugumu sabiedrībā militāru apbalvojumu piešķiršana sievietēm Pirmā pasaules kara kontekstā bija izplatīta arī citās valstīs. „Šķiet, viens no zināmākajiem gadījumiem ir Lielbritānijā, kur ordeni saņēma Margareta Moda Makartura. Viņas liktenis ir līdzīgs kā Elzai Žiglevicai Latvijā,” stāsta Mārtiņš Vāveris.
„Arī viņa kā brīvprātīgā piedalījās Pirmajā pasaules karā Ziemeļfrancijā. Sākotnēji viņa darbojās tulkotāju birojā, bet izjuta aicinājumu piedalīties aktīvāk. Margareta devās uz Ziemeļfrancijas pilsētu Etapli, kur Pirmajā pasaules karā bija iekārtota milzīga militārā bāze. Tajā vienlaikus uzturējās gandrīz 200 tūkstoši karavīru. Viņa bija viena no divarpus tūkstošiem sieviešu, kuras veica atbalsta funkcijas.” Makartura nomira no plaušu karsoņa 1919. gadā un tika apglabāta Etaples militārajā kapsētā.
„Arī viņai, līdzīgi kā Elzai, 1920. gadā tika veltīta un izdota grāmata. To sarakstīja viņas draudzene, un tā bija veltīta Margaretas dzīvei. Tajā ļoti tika uzsvērta viņas nesavtīgā rīcība – kādam palīdzēt, kas bija viens no galvenajiem dzinuļiem viņas dalībai Pirmajā pasaules karā,” stāsta vēsturnieks Vāveris.
Ordeņa kavalieru stāsti plašāk skatāmi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē "Vienpadsmit varoņstāsti".
