“Es staigāju pa mežu, man tas ir vaļas prieks – staigāt ar metāla detektoriem. Ne jau speciāli meklēju, vienkārši uzgāju virsū un atradās”, stāsta Dainis Vanags.
Viņš Ventspils mežā atrada bronzas šķēpa galu. “Aprakts jau nebija. Nu vienkārši, ja kādam bija izkritis, laiks ir gājis, nu viņš ar to zemi apaudzis un uzkrīt lapas virsū, viss krīt virsū viņš paliek arvien dziļāk un dziļāk zemē. Apsūbējis, bišķi oksidējies. Es jau viņu mājās netīrīju, tāds, kā palika, tādu arī atdevu muzejam.”
Kā to pieprasa likums par kultūras un pieminekļu aizsardzību, Dainis Vanags informēja Ventspils muzeju, un tie atbrauca pie viņa uz mājām. “Es negribu tādas mantas paturēt, tā ir mūsu zemes vēsture. Tas ir jebkuram, kas ar meklēšanu nodarbojas, tādas mantas ir jāatdod muzejam! Un nedrīkst rakņāties pa senkapiem un vispār pa kapiem rakņāties - tas neko cilvēkiem labu nenes, ar to laimīgs nekļūsi.”
Ventspils muzeja vadošais pētnieks Armands Vijups stāsta, ka Latvijas teritorijā bronzas atradumi ir reti un zināmi tikai 12 šādi sķēpu gali:
“Bronza tajā laikā ļoti vērtīga, līdz ar to lielus priekšmetus darināja ļoti reti. Un arī bronzas šķēpa gals drīzāk vērtējams nevis kā ierocis, bet vairāk kā prestiža priekšmets.
Kā mēs vairāk ar humora pieskaņu sakām, ka tas ir kā „rolekss pulkstenis” mūsdienās cilvēkam uz rokas, kas rāda statusu sabiedrībā, tā tobrīd arī tās bronzas lietas – bronzas cirvis ir tāds statusa rādītājs, vietas sabiedrībā rādītājs.”
Pašlaik Daiņa Vanaga atradumu reģistrē Venstpils muzeja krājumā un top ziņojums kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai. Tomēr ar to viss nebeidzas. “Mums ir jāaizbrauc uz šo vietu, mēs plānojam tuvākajā laikā to darīt. Mūsu izvērtējums, vai tā ir jauna vieta, vai tā ir iespējama apbedījuma vieta, dzīvesvieta vai nejauši nozaudēts atradums, tas arī tā varētu būt.”
Kā norāda Latvijas Arheoloģijas biedrības priekšsēdētājs Jānis Asaris, biežāk atradēji senlietas patur savā īpašumā, nevis nodod muzejam vai Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijai: “Mēs zinām, ka, piemēram, pirms kādiem diviem gadiem Liepājas pusē viens jaunietis atrada bronzas cirvi, kas ir apmēram tā paša laika senuma ziņā - no bronzas laikmeta, bet šī cirvja liktenis mums nav zināms - vai nu viņš to ir pārdevis, vai glabā pie sevis. Tā kā iespējams, kā jau es minēju, ka atradumu ir vairāk.”
Tomēr, kā stāsta bijušais arheologs un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta direktors Guntis Zemītis, arī starp daudziem zināmajiem priekšmetiem ir ļoti daudz vēsturiski svarīgu liecību: “Katrs priekšmets, piemēram, skandināvu saktas, kas ir diezgan reti Latvijā atrodamas tādas lielas, vecas, īstas vikingu laika sieviešu saktas, bruņurupuču saktas. Ja mēs saliekam uz kartes, kur tās ir, tad mēs redzam – viens ceļš ir uz Daugavu, viens ceļš ir gar Daugavu, viens gar Abavas upi, tad tur viņi ir virzījušies un pārvietojušies.
Tāpat skandināvu kolonijas, nu, tagad ir tādi brīnišķīgi atradumi par skandināviem, kas pierāda, ka savā laikāpie Grobiņas iespējams ir bijusi liela skandināvu apmetne, vikingu laikmetā acīmredzot. Nu, tas uzreiz kaut kā pilnīgi savādāk liek paskatīties uz daudzām lietām, ko mēs saprotam – jā, tā vēsture ir daudz savādāka, nekā iedomājāmies līdz šim.”
Ja atrastas senlietas – jāinformē Valsts pieminekļu kultūras inspekcija vai tuvākais muzejs un jāstāsta arī par to, kur un kā atrasts, jo svarīgs ir vēsturiskais konteksts, citādi atradums ir arheoloģiski nevērtīgs.
