Liepājas Universitātes Kurzemes humanitārā institūta pētniece Ieva Ozola atzina, ka vēsturiskā Lejaskurzemes novada robežu jautājums patiesi ir sarežģīts.
“Šaurākajā nozīmē “leja” ir kaut kur zemienē, kaut kas pie jūras. Jau [Johana] Langija vārdnīcā [viena no pirmajām 17. gadsimta latviski-vāciskām vārdnīcām] vārdu savienojums “lejās dzīvot” nozīmē dzīvot pie jūras. Bet tik šaurā nozīmē, mēs, protams, Lejaskurzemi neskatām, jo tad tā būtu tikai tāds gabaliņš pie jūras no Rucavas, Nīcas, ar Pērkoni vēl klāt,” viņa skaidroja.
Arī Vēsturisko zemju likumā konkrētas Lejaskurzemes robežas nav novilktas, bet Lejaskurzemes uzraksts kartēs pielikumā ir kartes stūrim uz dienvidrietumiem no Liepājas.
“Savukārt, ja skatāmies vēl vecākos laikos, ja gribam 17., 18. ,19. gadsimtu, tad nu mums būs jāredz, ka Lejaskurzeme var būt viss, kas ir uz rietumiem no Lielupes.
Tik plaši gan mēs šobrīd Lejaskurzemi neskatām,” atzina Ozola.
Ja pēta vēl tālāku pagātni, vēl periodā pirms vikingiem, septītajā – astotajā mūsu ēras gadsimtā, Lejaskurzemē ir lielākā skandināvu apmetne ārpus pašas Skandināvijas. Viņu pēdas gan iespējams ieraudzīt tikai arheoloģiskajos atradumos,
“Jā, tā tiešām ir, un Liepājas muzejs var lepoties ar to, ka Pēterburgas arheologs Valērijs Petrenko atrada pagaidām vienīgo kapu stēlu Grobiņas Priedienas kapu laukā, un tā eksponēta Liepājas muzejā, un katrs to var apskatīt, “ lepojās Liepājas muzeja vēsturniece Uļa Gintnere.
Tāpat arheologi arī vēsta, ka laikā, kad šī skandināvu apmetne Lejaskurzemē atrodas, kurši dzīvo lielākoties uz dienvidiem no tās, un kuršu izplešanās pārējā Kurzemes teritorijā notiek tikai pēc tam, kad skandināvi šo zemi pamet.
“Vēl jau ir tāda hipotēze, ka daļa Lejaskurzemes iedzīvotāju vispār ir ienākuši no Zemgales, kad sākās tā sauktie krusta kari jeb vācu agresija Latvijas teritorijā,” turpināja Gintnere.
Un šajā laikā Lejaskurzemes liktenis ir ļoti spilgts un dramatisks, jo robežu vilkšana starp Livonijas ordeni un Lietuvas valsti ir vairākus gadsimtus ilga un, cik var spriest, diezgan asiņaina.
Tāpēc iespējams zemgalisko izlokšņu daļa, kas dzirdama Lejaskurzemē, nāk no šiem laikiem, vietējiem iedzīvotājiem aizmūkot vai tiekot padzītiem no savām mājām un viņu vietā ieceļojot Zemgales iedzīvotājiem.
“Valodnieki to tā itin droši uzskata, ka šajā Dienvidkurzemes stūrī, blakus tā sauktajām vidusdialekta kursiskajām izloksnēm, ir arī apgabali, vismaz ir bijuši apgabali, ar izteikti zemgaliskām pazīmēm,” norādīja Liepājas Universitātes Kurzemes humanitārā institūta pētniece Daiga Straupeniece.
“Viena no zemgaliskajām pazīmēm, kas ir fiksēta vēl 20. gadsimta pirmajā pusē un jau noteiktos areālos, ir anaptikse. Tas, kas baltu valodu klasifikācijā ļoti skaisti nošķir, kā tiek izrunāti diftongiskie savienojumi – ar, er, ir, ur. Ja kuršu valodā viss ir bijis pagarināts, un bija ne tikai vārna un bērzs, bet arī dārbs, dzērt un tamlīdzīgi, tad zemgaliskajās izloksnēs netiek pagarināts nekas, tur ir gan darbs, gan dzert, gan varna un berzs,” viņa skaidroja.
Skaidrs, ka šādas valodas pazīmes nerodas pašas no sevis un viennozīmīgi tiek saistītas ar Zemgales novadu, taču mūsdienās šo valodas iezīmju areālus nošķirt jau vairs nav iespējams, un reizēm abas izrunas – kursisko un zemgalisko – var saklausīt pat viena cilvēka runā.
“Tātad šo robežu, kuras kādreiz, vēl 20. gadsimta pirmajā pusē, bija nošķiramas, šobrīd vairs nav,” piebilda pētniece.
Tāpat kā ģeogrāfiskās, vēsturiskās un valodas robežas, arī lejaskurzemnieku mentalitāte lielā mērā saplūdusi ar kurzemniekiem piedēvēto no ārpuses skarbo un lepno, bet iekšpuses sirsnīgo raksturu.
“Kad tu iepazīsties, viņi ir kolosāli, sirsnīgi cilvēki, un, ja tu atklāj to viņu vērtību citu acīs, momentā mainās visa attieksme. Viņi sirdī ir labi, bet ārēji mēdz būt skarbi,” vērtēja Gintnere.
“Man liekas, ka kurzemnieks ir lepns, un to pauž arī viņa tautastērps. Ne velti rucavnieks vilks kāzās divus goda kreklus, divus brunčus. Jo vairāk, jo lepnāk – jo resnāk, jo bagātāk. Tātad lepni, atturīgi, es tomēr gribētu teikt arī, ka ļoti strādīgi ir kurzemnieki,” piebilda Straupeniece.
