Līdz mūsdienām saglabājušies tikai nedaudzi stulpiņi. Viens no tiem apskatāms Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.
“Viens no Latvijas kultūras kanona elementiem ir etnogrāfiskais sēdeklis stulpiņš, kas ir datējams ar 17. - 21.gadsimtu. Stulpiņš ir krēsla pirmais sencis. Krēslu hierarhijā augstākais ir krēsls, kas agrāko laiku mājoklī ieņēma goda vietu vai pat rituālu,” stāsta Jēkabpils vēstures muzeja pārstāve Iluta Bērziņa.
To, vai stulpiņš bija atrodams katrā mājā, tagad varam tikai minēt. “Bet attīstības gaita prasa domāt, ka stulpiņš sākotnēji bija ļoti reta parādība. Tādējādi tas ir gājis cauri laikmetiem, un iespēja to darināt vienā veidā vai otrā - tā bija atkarīga no katra zemnieka saprāta. Cik veiksmīgi viņš prata noskatīt lapu koku, lapu koka izaugumu, kā to pielāgot tai mēbelei,” saka vēsturnieks Mārtiņš Kuplais.
“Stulpiņš ir gatavots no koka saknes, kas ir atrasta un piemērota sēdēšanai. Bieži vien izmantoja arī dabā vairāk atrodamu egles stumbra gabalu, zarainu, kas tika izmantots kā sēdeklis,” zina stāstīt Iluta Bērziņa.
Stulpiņu savulaik izmantoja goda izrādīšanai. “Iespējams, tieši stulpiņš bijis pirmais krēsls. Un tad, kad vajadzēja kādam izrādīt sevišķu godu, vai kā rakstīts, ka izmantots līgavas mičošanai - tad šo līgavu arī apsēdināja uz varbūt vienīgā krēsla, kas bija šai mājā. Viņu taču nevarēja sēdināt uz sēdekļa, kas ir vēl senāks un kas netika uzskatīts par tik cēlu,” saka Mārtiņš Kuplais.
Lai arī stulpiņš ir seno laiku mēbele, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas pasniedzējs Ervīns Pastors uzskata, ka tas labi varētu iederēties arī mūsdienu interjerā: “Ja kāds pasaules grands to nokrāsotu zelta krāsā un attiecīgi viņa stendā būtu tā mēbele, tas skanētu labi. Jautājums, kā varētu attīstīt tāda veida ražošanu. Ir tādi šūpuļkrēsli, kur izmanto jūras koku. Kādam tas viss ir jāmeklē. Tas nav uztaisāms. Jāiet gar jūru un jālasa. Tā nebūtu tāda liela partija, tas būtu individuālais dizaina piedāvājums. Varbūt 20 - 50 gabali.”
