Šobrīd par notikumiem Kuldīgā, kas norisinājās februārī pirms simt gadiem, liecina tēlnieces Līvijas Rezevskas 1976. gadā izveidotā piemiņas siena Gotlība sētā.
Landesvērs Kuldīgu ieņēma 1919. gada februārī, un tad sākās terors pret lieliniekiem, kas izplatījās arī citās pilsētās, tika nošauti Padomju Latvijas idejai lojāli cilvēki - miliči, sarkangvardi, Latvijas Sociāldemokrātu partijas biedri un atbalstītāji. Vēsturē šis tiek saukts par Balto teroru.
Vēlāk padomju varai šī bija ērta vēstures lapaspuse, lai uzsvērtu un pārspīlētu landesvēra pastrādāto Latvijā. Tomēr noklusēja, ka pirms tam līdzīgi bija rīkojušies lielinieki, ieņemot nesen proklamētās Latvijas teritoriju un izvēršot Sarkano teroru pret vācbaltiešiem. Lai dalītos ar pētījumu par šo laiku, Kuldīgas novada muzejs rīkoja semināru.
“Kopumā skarbs laiks, ņemot vērā, ko lielinieki vēlējās Latvijā panākt, ka plānā nemaz neietilpa brīva Latvija, bija vēlme iznīcināt buržujus, vācbaltiešus, tad attiecīgi vācbaltieši uztraucās par savu neatkarību,” stāsta Kuldīgas novada muzeja pētnieks Pēteris Pabērzs.
Interese par šo vēstures posmu bija daudz kuldīdzniekiem, vairāki muzeja pētniekiem uzticējuši arī savas atmiņas par radiniekiem, kas cietuši šais vēstures dzirnavās.
“Svarīgi ir, ka mainās varas, tā mainās vēsture, tā nu tas ir, arī tagad traktē citādāk nekā pirms kara, svarīgi ir kaut kur izlobīt to patiesības sēklu,” spriež kuldīdzniece Rasma Štobe.
Kuldīgas novada iedzīvotāja Brigita Bekmane savukārt stāsta, ka viņas mātei 1919. gadā vecaistēvs nošauts ar savu 18-gadīgo dēlu, “mēs par daudz vēlu attopamies, ka vecākiem ir jāizprasa”.
Sarkanā terora laikā Kuldīgā un tās apkaimē nogalināti 34 cilvēki, savukārt Baltā terora upuru skaits precīzi nav zināms, Pēteris Pabērzs uzskata, ka ticamākais ir nepilni 140.
