Tāpat Krilovs uzskata, ka neviennozīmīgi būtu gaidīt atbalstu no Rietumu lielvalstīm: “Rietumi - ne vien Eiropa, bet arī Amerika - domā par stratēģiskiem jautājumiem un politiku zonu kategorijās. Baltija vienmēr ietilpusi pelēkajā zonā."
Vēsturnieks Kaspars Zellis gan skaidro, ka 1940.gadā Latvijas valdībai vairs nebija izvēles, jo kontingents padomju karaspēka bāzēs Kurzemē jau sasniedza Latvijas armijas apmērus. Militāras pretošanās gadījumā Latvijai būtu jākaro divās vai trīs frontēs, jo PSRS armija Latvijā ienāca nevis no austrumiem, bet gan no Lietuvas puses.
Turklāt nav iespējams noliegt, ka, lai arī ierobežotas informatīvās plūsmas apstākļos, Latvijā tomēr notika pretošanās kustība, taču atšķirībā no Francijas, kur stāsti par pretošanās kustību kļuva par daļu no varoņu naratīva, Latvijas teritorijā izvairījās apzināt un popularizēt pretošanās centienus, jo par to vēl ilgu laiku draudēja soda sankcijas.
Otrais pasaules karš ne vien izmainīja pasaules karti, bet tā rezultātā Eiropas telpā parādījās miljoniem bēgļu. Nevar viennozīmīgi vērtēt nedz tos, kas izvēlējās atstāt savu zemi, nedz tos, kas palika okupētajās teritorijās, jo gan vieniem, gan otriem ir bijušas dažādas motivācijas un abās pusēs paveikts daudz neatkarības atgūšanai, stāsta eksperti.
“Karu vispār nevar uztvert adekvāti, un jebkurai normālai sabiedrībai kara sākums ir šoks. Atšķirībā no Pirmā pasaules kara eiforijas, kad cilvēki bija gatavi doties karot, 1939. un 1940.gads Rietumu valstīm atnesa šoku par tik ātru kara scenārija atkārtošanos,” teic Zellis.
