Panorāma

Visi ierobežojumi būs spēkā vismaz līdz 7. februārim

Panorāma

Cilvēki nevēlas izolēties viesnīcās

Ar traktoriem pret bruņutehniku

Ķekavas bijušā kolhoza vadība un mehanizatori barikādēs palika līdz pēdējai dienai

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Pirms 30 gadiem tik daudzi Latvijas cilvēki pameta mājas, lai dotos uz barikādēm. Vēl daudz vairāk palika mājās, lai no visas sirds pārdzīvotu, justu līdzi un pa radio vai pie televizora tvertu katru informācijas drusku par to, kas notiek Rīgā un vai nesen pasludināto neatkarību izdosies noturēt. No Rīgas netālajā Ķekavā kolhoza darbiniekiem nebija jautājumu, kurš brauks uz barikādēm, jautājums bija tikai – kad jābrauc man.

Bijušā kolhoza “Ķekava” priekšsēdētājs Māris Šops un arodkomitejas vadītāja Dzintra Maļinovska, kā arī mehanizatori Leons Kabanovs un Voldemārs Stružs apskata bijušā kolhoza galveno ēku. “Šī ir vēsturiskā ēka, kur notika valdes sēde, no kurienes tika dots tas saucamais uzdevums, rīkojums visiem, kas bija sapulcējušies, gan cilvēkiem, gan tehnikas vadītājiem, kas pēc mūsu rīkojuma devās taisnā ceļā uz Rīgu,” stāsta Māris Šops.

Bija saņemts aicinājums no Lauksaimniecības ministrijas ar tehniku doties uz Rīgu. Kamēr toreizējās agrofirmas “Ķekava” valde lēma, ielas ap ēku bija pilnas vietējo cilvēku.

“Neviens netika piespiests, visi devās brīvprātīgi, tāpēc ka sāpi visu laiku nesa sevī, jo 1949. gadā ļoti daudz ģimenes no Ķekavas, no Doles izsūtīja uz Sibīriju.

Cilvēki bija pārtikuši, labi nopelnīja, bet to sāpi izdzēst nekādi nevarēja,” saka Māris Šops.

Organizējot autobusus, kas vedīs cilvēkus uz un no Rīgas, meklējot malkas vedējus un maizīšu cepējus, tika pieņemts arī kāds cilvēcīgi ļoti smags lēmums. “Ja gadījumā, ja ar kādu no mūsu cilvēkiem kaut kas atgadīsies, tad mēs uzņemsimies rūpi, materiālo nodrošinātību par šīm  ģimenēm, jo bija, kur mātes palika mājās ar 3-4 bērniem. Tādi arī devās un pavadīja savus vīrus ar asarām acīs, un neviens neteica: nebrauciet, palieciet,” stāsta Māris Šops.

Iepriekšējā naktī Viļņā bija nošauti un zem tanku kāpurķēdēm bojā gājuši 14 neapbruņoti cilvēki. Tāpēc šis lēmums nebija viegls, taču ķekavnieki arī saka – sirdī pašsaprotams.

“Tajā barikāžu laikā 5.janvārī dzima pirmais mazbērniņš. Dēls gāja barikādēs, jo bija kolhozā, viņš bija tur. Bērniņš ir piedzimis, mājās no slimnīcas gandrīz dabūt nevar. Man, lūk, mājās aug barikāžu bērns. Tā ka tie pārdzīvojumi jau bija visādi, tā ka reizēm kā saka – ceļgali trīcēja no tā visa, no tiem pārdzīvojumiem,” atceras Dzintra Maļinovska.

Voldemārs Stružs un Leons Kabanovs bija pirmajā ķekavnieku maiņā, kas devās uz Rīgu ar lieljaudas traktoriem. Viņi norīkoti sargāt televīzijas torni un ēku, Daugavas krastu Zaķusalā. Braukt nav bijis grūti, bet, vai varētu aizturēt tanku, vīri šaubās.

Barikādēs pavadīts no pirmās līdz pēdējai dienai. Viņi smaida, kad viņiem vaicā, ko darījuši: “Sargājām. Var to teikt? Kārtis spēlējām, koncerti bija. Tur jau bija izlūki vai kas, kas gar malu staigāja, ja kas, uzreiz svilptu noteikti. Degmaisījumi bija salikti pudelēs gar malu. Mednieki bija ar ieročiem saviem kaut cik bruņojušies.”

Gulējuši turpat savos traktoros. Un, kaut gan par Viļņas notikumiem zinājuši, bailes nav jutuši. “Tanī laikā – nē, cēlāmies, darbinājām, braucām. Jauni puikas, kādas tur bailes. Aukstas naktis bija, tehnika visu laiku rūca,” atceras Leons Kabanovs.

“Uzbudināti gan bijām, kas un kā būs, bija satraukums liels. Ja jau mēs būtu pirmie, tad ej tu sazini, bet Lietuva bija kā piemērs, kas var notikt ar neaprēķināmiem cilvēkiem,” saka Voldemārs Stružs.

Barikādes bija mūsu brīvības cīņas, saka ķekavnieki.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti