Kas un kāpēc jāzina par vācbaltiešu cīņu par izdzīvošanu Neatkarības kara laikā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

1919. gada 16. janvārī Zemgales dienvidos pie Lielauces un Vecauces notika divas kaujas, kurās latviešu un vācbaltiešu zemessargi centās apturēt lielinieku spēku ofensīvu. Pie Lielauces Oskara Kalpaka komandētais latviešu bataljons piedzīvoja savas "ugunskristības", kuras tas sekmīgi izturēja. Tikmēr pie Vecauces vācbaltiešu spēki piedzīvoja jau kārtējo neveiksmi. Šī sakāve bija jo sevišķi sāpīga tādēļ, ka vācbaltiešiem cīņa pret lieliniekiem bija dzīvības un nāves jautājums.

Vācbaltieši Latvijā

#LV99plus

Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture". 

1. pasaules kara sākuma Latvijā dzīvoja 155 tūkstoši cilvēku, kuri sevi uzskatīja par vāciešiem. Līdzās etniski vāciskas izcelsmes cilvēkiem viņu vidū bija arī visai daudz iepriekšējos gadsimtos pārvācojušos vietējie iedzīvotāju. Dzīvojot Krievijas impērijas sastāvā, Igaunijas un Latvijas vācieši bija izveidojuši specifisku kulturālu identitāti. Viņi parasti sevi dēvēja par "baltiešiem", "baltvāciešiem" vai "vācbaltiešiem".

Līdz pat 20. gadsimta sākumam vācbaltieši visai veiksmīgi spēja savienot lojalitāti pret Krievijas impēriju ar piederību Vācijas kultūras telpai. Protams, zināmu rūgtumu sagādāja Baltijas autonomijas likvidēšana un Krievijas impērijas rusifikācijas politika 19. gadsimta beigās, kā arī 1905. gada revolūcijas mežonība.

Lielāko triecienu pāris gadsimtu laikā radītajai "stabilitātei" deva 1. pasaules karš. Pēc tā sākuma uz vācbaltiešiem, kuri ieņēma augstus militārus un politiskus amatus, nu skatījās ar neuzticību. Aizdomīgākos pat izsūtīja no Baltijas uz tālākām Krievijas nomalēm un publiskās vietās aizliedza lietot vācu valodu. 1915. gada maijā Maskavā notika plašs pret vietējiem vāciešiem vērsts grautiņš, kurā, starp citu, cieta arī vairāki latviešu tautības tirgotāji. Daudzus māca bažas, ka kaut kas līdzīgs varētu atkārtoties Rīgā vai kādā citā Baltijas pilsētā.

Situācija vēl saspīlētāka kļuva 1915. gada vasarā, kad Vācijas armija pirmo reizi ielauzās Latvijas teritorijā. Pilsētas pārpludināja tūkstošiem izmisušu bēgļu, avīzes sacentās savā starpā vācu zvērību aprakstīšanā, bet Rīgā sākās rūpniecības evakuācija. Liela daļa no fabrikām un infrastruktūras, kura nu tika iznīcināta, bija celta par vācbaltiešu naudu. Tagad tas viss tika zaudēts.

1917. gads nesa jaunu pavērsienu - no troņa atteicās Krievijas cars Nikolajs II. Carisma krišana gandrīz automātiski nozīmēja arī vācbaltiešu lojalitātes beigas - viņu uzticības zvērests caram nu bija lauzts. Vidzemes un Igaunijas muižniecība 18. gadsimta sākumā taču bija padevusies nevis krievu tautai, bet gan caram Pēterim II.

Krievijas pasludināšana par republiku laika ziņā faktiski sakrita ar Rīgas krišanu Vācijas armijas rokās, un nav jābrīnās, ka vietējie vācieši to sagaidīja ar milzu sajūsmu.

1918. gads bija ne mazāk traģisks kā 1917., jo sabruka ne tikai labi zināmā "krievu", bet arī idealizētā "vācu" pasaule. Vācija zaudēja karu, sākās revolūcija, un ķeizars Vilhelms II atteicās no troņa. Abās lielvalstīs, ar kurām vistiešākajā veidā bija saistīta vācbaltiešu identitāte, valdīja haoss, sabrukums un sociālisms.

Vācijas armijas parāde pēc Rīgas ieņemšanas 1917. gada septembrī
Vācijas armijas parāde pēc Rīgas ieņemšanas 1917. gada septembrī

Karš par izdzīvošanu

Cīņa pret lieliniekiem jeb komunistiem, kuri jau klauvēja pie durvīm, vācbaltiešiem kļuva faktiski par izdzīvošanas jautājumu. Latvijas padomju valdības vadītājs Pēteris Stučka, pārfrāzējot Bībeli, lepni paziņoja, ka strādnieku šķirai pieder atriebība un tā ir apņēmības pilna atriebties. Atriebties par 1905. gadu, vācu okupācijas laika pārestībām un septiņiem verdzības gadsimtiem. Tas nesolīja neko labu vācbaltiešiem, un viņi to ļoti labi apzinājās.

Jau pirmajās dienās pēc 1. pasaules kara noslēguma vācbaltieši enerģiski ķērās pie pie pašaizsardzības vienību ("landesvēra" jeb "zemessardzes") veidošanas.

Brīvprātīgo bija daudz, bet ieroču un laika apmācībai gaužām maz. Meklējot iespēju aizstāvēties no lielinieku briesmām, vācbaltieši vienojās par kopīga bruņota spēka veidošanu ar latviešiem un krieviem Kārļa Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības paspārnē. Līgums par Latvijas zemessardzes izveidošanu tika noslēgts 1918. gada 7. decembrī.

Jaungada katastrofa

Pirmā nopietnā vācbaltiešu zemessargu kauja notika Jaungada naktī pie Inčukalna. Tā noslēdzās ar graujošu sakāvi. "Sarkanie" latviešu strēlnieku pulki sakāva kaujasspējīgākās vācbaltu vienības un atņēma viņiem visus lielgabalus. Pavisam šajā kaujā gāja bojā 35 zemessargi - daļa krita, bet daļu gūstekņu lielinieki vēlāk noslepkavoja.

Sakāve pie Inčukalna bija liktenīga, jo tās rezultātā Pagaidu valdība zaudēja Rīgu, un arī tādēļ, ka brutālā izrēķināšanās ar gūstekņiem aizsāka abpusējas atriebības, vardarbības un terora praksi, kas prasīja tūkstošiem cilvēku dzīvības.

Jelgavas zaudēšana

Pēc Rīgas pamešanas cerības noturēt Jelgavu izgaisa tikpat ātri un gandrīz tikpat traģiski kā Latvijas galvaspilsētas gadījumā. 6. janvārī 3. latviešu strēlnieku pulks pie Vecumniekiem atkal ielenca un sakāva vācbaltu spēkus. Landesvēra Trieciennodaļas diviem vadiem brīnumainā kārtā izdevās izlauzties un atkāpties līdz Bauskai. Tikmēr Dzelzs brigādes (tā bija saformēta no vācu 8. armijas brīvprātīgajiem) Liepājas rota, kura panikā bija aizbēgusi no kaujas lauka, pilnā sastāvā krita "sarkano" rokās Iecavā. Padomju Latvijas armija Jelgavu ieņēma 9. janvārī.

Vecauces kauja

Vēl viens mēģinājums apturēt lielinieku ofensīvu notika 16. janvārī pie Lielauces un Vecauces. Oskara Kalpaka komandētajam latviešu atsevišķajam bataljonam izdevās atvairīt 2. Padomju Latvijas strēlnieku pulka nakts uzbrukumu Lielauces muižai, bet tālāk dienvidos, pie Vecauces, vācbaltiešu zemessargi cieta vēl vienu neveiksmi.

Jelgavā saformētā vācu rota, kuru komandēja barons Rādens, kavējās izpildīt pavēli par atkāpšanos uz rietumiem un nokļuva zem Īpašā Saratovas latviešu strēlnieku pulka trieciena. Arjergardā palikušajam vāciešu vadam ar grūtībām izdevās izkļūt no ielenkuma. Tas gan neizdevās vienai no sardzēm, kura atkāpšanās jūklī tika aizmirsta. Deviņi gūstā kritušie vācbaltiešu gūstekņi atkal tika nogalināti.

Tālākais atkāpšanās ceļš veda uz Ventas upes krastiem un Liepāju, kuras liktenis karājās mata galā. Vienīgā nesakautā Latvijas zemessardzes vienība bija Oskara Kalpaka komandētais latviešu bataljons. Tas gan pie Lielauces bija cietis visai prāvus zaudējumus - 4 kritušos (Kārlis Dambītis, Frīdrihs Liepa, Vilis Cīrulis un Jānis Būvmeistars) un 8 ievainotos.

O. Kalpaks kopā ar karavīriem Rudbāržu muižā 1919. gada janvārī
O. Kalpaks kopā ar karavīriem Rudbāržu muižā 1919. gada janvārī

Vācieši nāk!

1919. gada janvāra beigās lielinieki bija ieņēmuši visu Latvijas teritoriju, izņemot Liepāju. Vācu Rādena rota piedzīvoja vēl vienu sakāvi 22. janvārī pie Skrundas un bija spiesta atkal atkāpties. Liepāju pārpludināja tūkstošiem bēgļu, kuri bēga no tuvojošās Padomju Latvijas armijas.

Draudošo stāvokli glāba Vācijas iejaukšanās, kura nevēlējās pieļaut lielinieku pietuvošanos tās robežām. 17. janvārī par sabrukušās Dzelzs brigādes komandieri tika iecelts pieredzējis Vācijas armijas virsnieks - majors Jozefs Bišofs. Jau agrāk par Trieciennodaļas komandieri kļuva Vācijas armijas leitnants Hanss fon Manteifelis. Landesvēra komandiera amatā stājās vēl viens Vācijas armijas majors - Alfreds Flečers.

Vadošajos amatos lielākā daļa agrāko Krievijas armijas virsnieku tika nomainīta 1. februārī, kad  Liepājā ieradās ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, kurš bija uzvarējis lieliniekus Somijā.

Tāpat šajā laikā no Berlīnes pievārtes sāka ieradās Vācijas armijas 1. gvardes rezerves divīzija. Līdz ar to spēku samērs Kurzemē pamazām sāka nosvērties pretlieliniecisko spēku pusē. Tiesa gan, arī Vācijas ietekme Latvijas iekšpolitikā ievērojami pieauga, turpmākajos mēnešos ieraujot vācbaltiešus riskantās un neveiksmīgās avantūrās, kam bija tālejošas un traģiskas sekas.

Ģenerālis Rīdigers fon der Golcs 1918. gadā
Ģenerālis Rīdigers fon der Golcs 1918. gadā

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti