Vācieši pamet Liepāju
#LV99plus
Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture".
Cēsu kauju izšķirošo notikumu laikā, 1919. gada 21. jūnijā, vācu virspavēlniecība deva rīkojumu uzsākt Liepājas evakuāciju. Vācieši bija pārliecināti, ka
Vācijas valdība noraidīs Sabiedroto lielvalstu piedāvātos pazemojošos miera noteikumus (tā sauktais “Versaļas diktāts”) un 1. pasaules karš atsāksies ar jaunu sparu.
Viņu spēkus Liepājā apdraudētu Lielbritānijas flotes uguns, tāpēc tika nolemts pilsētu steidzami evakuēt. Vācu garnizons Liepāju pameta 23.–24. jūnijā, atkāpjoties līdz Grobiņai. No pilsētas evakuējās arī vācu iestādes, policija un sūtniecības pārstāvji, kuri aizbrauca uz Rīgu. Kārtības uzturēšanai Liepājā nosūtīja kņaza Līvena nodaļas krievu zemessargus pulkveža Eduarda Janoviča–Kanepa vadībā.
Sabiedroto atbalsts
Pretēji vācu pavēlniecības iecerēm krievu zemessargi pēc ierašanās Liepājā paziņoja par pakļaušanos Sabiedroto valstu norādījumiem. 25. jūnijā Liepājā Svētās Annas baznīcā piecos vakarā tika sarīkots svinīgs dievkalpojums, bet pēc tam iedzīvotāju demonstrācija devas uz Sabiedroto valstu misiju mītnēm, atzīmējot vācu okupācijas varas beigas.
Franču misijas vadītājs pat latviski saucis sanākušajem “Lai dzīvo Latvija!”
Nākamajā dienā, 26. jūnijā, Liepājā no Tallinas ieradās Sabieroto valstu militārās misijas Baltijā vadītājs ģenerālis Huberts Delapērs Gofs, kuru iedzīvotāji sagaidīja ar svinīgu manifestāciju. Ģenerālis paziņoja, ka nekavējoties tiek atjaunota Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdības darbība. Sajūsminātie iedzīvotāji pie Kūrmājas nogāza Vācijas okupācijas laikā uzbūvēto pieminekli.
Ulmanis atgriežas
Baltijas Ziņas, 1919. gada 30. jūnijs
Ļaužu gaviles bija īsumā neaprakstāmas un bērnu pulciņi kaisīja viņam ceļā puķes. Ulmanis dziļā sajūsmā runāja latviski un angliski un – Latvijas un sabiedroto valstu himnas skandinot, svinīgais gājiens plūda pa pilsētu uz Lielo ielu Nr.6, kur atrodas ministru priekšnieka Ulmaņa kanceleja. Še gājiens nobeidzās plkst 6 pievakarē, bet manifestācijas nerima līdz vēlai naktij.
Manifestanti nogāza pilsētas rātūža klajumā vācu uzcelto marmora pieminekli ar Vācijas valsts ērgli un Vilhelma II, Hindenburga un Ludendorfa bistēm. Kāds latviešu kara spēka virsnieks uzsprauda še Latvijas karogu un skaņās ovācijas izplūda tautas lūgšanā un dziedot mūzikas pavadībā sabiedroto valstu himnas. Svinīgas un jūsmīgas manifestācijas bija kas lielisks, aizraujošs un Liepājā vēl nekad nepiedzīvots.
Kārļa Ulmaņa un Pagaidu valdības svinīgā nokāpšana no tvaikoņa “Saratov” notika 27. jūnijā pulksten sešos vakarā. “Saratov” piestāja ostā pie Muitas mājas, kur to sagaidīja krievu un latviešu karavīru goda sardze, kā arī priecīgu liepājnieku pūlis.
Kārļa Ulmaņa valdības atgriešanās Liepājā bija vēsturisks notikums. Šajā laikā Andrieva Niedras valdība pārtrauca savu darbību. Jūrmalā viņa valdības ministrus arestēja pulkveža Jāņa Baloža komandētie karavīri un atlaida tikai pēc parakstu saņemšanas par atteikšanos piedalīties politikā.
Pēc miera noteikumu pieņemšanas vāciešiem Niedras valdība vairs nebija vajadzīga un tā pagaisa kā nebijusi.
Veselu nedēļu Rīgas tuvumā vācu spēki gan turpināja pretoties igauņu un latviešu spēkiem bez nekāda politiska aizsega, līdz 3. jūlijā noslēdza Strazdumuižas pamieru, piekrītot aiziet no Rīgas uz Kurzemes (to gan vācieši neizpildīja). Rezultātā Ulmaņa valdībai radās iespēja pēc pusgada pārtraukuma atgriezties Rīgā.
